Ieņemot tādu snobisku pozu, varu teikt, ka Positivus šogad izvērtās par interesantu antropoloģisku un socioloģisku eksperimentu. Ja iepriekšējais apmeklētais festivāls, kad tur vēl bija Cēsu alus, raisīja pārdomas par atpūšanos no šī nedaudz pārvērtētā pasākuma, tad šis gads diezgan nostiprināja pārliecību - šis, visdrīzāk, bija pēdējais Positivus festivāls ko es apmeklēju.

Un te sākas stāsts par antropoloģisko un socioloģisko eksperimentu. Ļoti daudziem rodas jautājums - kas tad nu? Rodas vēlme dalīties savās pozitīvajās Positivus pieredzēs, vai vēlme ieteikt kādu labāku festivālu, kas nav "tāds sūds" kā Positivus. Ko īsumā atbildēt? Es mēdzu lietot alkoholu līdz rītam, klausīties dzīvo mūziku, gulēt teltī, ēst ne tikai no šķīvja un ne tikai kvalitatīvu pārtiku, čurāt krūmos un pat nemazgāties vairākas dienas, tāpēc man īsti nav problēmas ar to, ka to dara arī citi. Gluži vienkārši pietrūka iemeslu, lai man būtu paticis viss šis ļembests tieši tur un tagad. Tādēļ nīgri uzjautrināja mēģinājumi piesaukt vecumu, piezīmes, ka izgulēties varot mājās, un vēl visādi mēģinājumi norādīt, ka vajagot mācēt baudīt dzīvi. Ar savu vecumu esmu gana apmierināts, un dzīve mani nav nogurdinājusi. Man gluži vienkārši ir bijis un būs arī labāk.

Lūk, kādēļ es uz turieni vispār devos, vai kādēļ tieši tādā formātā, tas ir pareizais jautājums, un tur nu pašam ir jāizdara secinājumi priekš sevis.