Soctīkli ir vieta, kur pamatā ar humoru izlavierēt cauri visādām sarežģītām tēmām. Tas ir kā uzēst kaut ko saldu pa virsu pretīgām zālēm. Pati par sevi tā nav slikta stratēģija, bet cilvēku emocionālais spektrs ir mazliet plašāks, un sēžot uz viena veida saturu, vienā brīdī var sākt šķebināt. Bet soctīklos var atrast arī LTV saturu, un ik pa laikam es ieraugu kaut ko zem virsraksta “Dzīvei nav melnraksta”. Šodien redzēju fragmentu no stāsta par mannā putriņu ar sviestiņu, un jāsaka, ka ir diezgan spēcīgi. Man arī ir daži savi pieredzēti vardarbības stāsti, kuri nav pārāk grafiski, bet ar visādām no bērnības atmiņā iedegušām detaļām. Absolūti saprotu, kā dažas asociatīvas lietas spēj sniegt mierinājumu vai trigerēt diskomfortu. Es nezinu, kam ienāca prātā šāds projekt, es televīziju īsti nepatērēju, bet visu cieņu.