Es varbūt neesmu tik jauns un naivs, lai mētātos ar apgalvojumiem, ka politika ir bezjēdzīga - pārliecība, kas noteikti man kaut kad ir piemitusi – bet ierindas pilsonim aktīvi sekot politiskam diskursam ir diezgan bezjēdzīgs laika pavadīšanas veids. Kas nav tas pats, kas iedziļināties kādā konkrētā jautājumā. Arī sociālās zinātnes, kas pēta šos procesus, ir kaut kas cits. Šķiet, ka šī brīža soctīklu seklums to izgaismo īpaši spilgti. Tu pārbrauc pāri saturam, un saproti, ka “politiskās debates” nemaz nav debates. Visi fakti un argumenti, kas atskan publiskā telpā, nemaz nav fakti un argumenti, bet gan emocionālā ēsma balsu zvejošanai. Piemēram, visa tā statistika, kas tiek vilkta ārā monologos, ir dzirdēta simtiem reižu, visiem ir pieejama, un es šaubos, ka tā ir kaut kāds noslēpums jebkuram politiskajam oponentam. Līdz ar to es nedomāju, ka tās mērķis ir mainīt kāda viedokli, vismaz ne ar racionālu pārliecināšanu. Kuram interesē, kādā vietā Latvija ir pēc kaut kāda rādītāja, ja tava pārliecība ir nesatricināma un “pareiza”? Ja tevi tiešām interesētu, kāda ir faktiskā situācija statistiski, es nedomāju, ka tev būtu nepieciešams kāds aktīvists, kas tevi ieliek ar seju peļķītē.

No globālajām slavenībām man patīk Bērnijs. Viņš iemanās draivot savu pointu bez bulšita tā kā neviens cits. Viņam tikko bija saruna ar Džonu Stjuartu, kāpēc citi politiķi abos politiskajos spektros nav apdāvināti ar šādu talantu. Bērnijs ASV politikā sāka darboties vēl tad, kad dažu vecāki pat nebija piedzimuši, nerunājot par viņiem pašiem. Un viņš turpina atkārtot tās pašas tēzes, ko viņš ir paudis pagājušā gadsimta otrajā pusē. Kāpēc? Jo kur ASV ir pavirzījusies dažos konkrētos jautājumos? Right. (Abas pēdējā vārda interpretācijas ir pareizas.)