Man ir maniere sarežģīt vienkāršas lietas, un nespēt atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Piemēram, šodien rakstīju atbildi uz jautājumu, cik komfortabli es jūtos ilgāku laiku pavadot viens. Protams, ka man sarežģījumus sagādāja tā daļa par būšanu vienam.

Savukārt atbilde uz šo jautājumu nosacīti atbildēja arī uz jautājumu, ko nozīmē būt vienam. Es visu laiku mēģinu kādu satikt vai kaut ko organizēt. Man pašam šķiet, ka es esmu kļuvis ļoti domesticēts, lai gan daudzu cilvēku uztverē mums ir ļoti aktīva sociālā dzīve. Drošvien abi šie fakti kaut kādā mērā ir patiesi. Esot single es noteikti satiku daudz vairāk cilvēkus daudz biežāk. Bet nav arī tā, ka būšana divatā ir kaut kas tāds, kas pašsaprotami ārstē vientulību. Otrs cilvēks nav nekāds korķis, ar kuru aizbāzt visus vientulības caurumus. Es pat atceros, kā ir būt ekstrēmi vientuļam, formāli esot ar kādu kopā.

Manuprāt būt vienam vispirms nozīmē būt vienam pašam ar savām domām. Plānot braucienu uz IKEA nav gluži kaut kas pretējs tam. Arī aiziet uz ballīti ne obligāti nozīmē lielu kopā būšanu. Es pat teiktu, ka atsevišķos gadījumos atrašanās starp cilvēkiem, kurus tu nepazīsti, var izrādīties ekstrēmākā vientulības forma. Un tad vēl ir tā jaunu cilvēku iepazīšanas fāze, kas nav slikta, bet kur jūs noskaidrojat kāds kuram alus garšo, un kādi kuram ir mājdzīvnieki. Taisnības labad jāsaka, ka būšana sabiedrībā noteikti vairo iespējamību dalīties un dzirdēt kādu viedokli, stāstu vai emocijas. Es noteikti esmu sācis daudz vairāk iepīt sarunās arī kaut kādu savu sajūtu aprakstus, kas mēdz atvērt cilvēkus. Bet tīri tā ikdienā tomēr sanāk diezgan daudz pavadīt laika savā galvā ar savām domām vienam pašam.

Ko es totāli nemāku, un ko es esmu novērojis citos, ir aktīva attālinātā komunikācija. Dalīties ar savu significant other ar visādiem dzīves sīkumiem, protams, ir automātisks impulss, bet jēgpilni piedalīties kāda grupu čatā, lūk tas man ir par grūtu. Ja vien tas nav kaut kāds konkrēts projekts. Laikam līdzīgu lomu man pilda ciba, kas gan visbiežāk ir diezgan vienvirziena komunikācija. Kas gan nav liela problēma, jo es to uzveru kā savu domu vārdos noformēšanas procesu. Ne viss beigās līdz tai cibai tiek, pat ja es esmu veicis to rakstīšanas daļu, bet es vismaz rezultātā esmu ticis skaidrībā ar to, kā es par kaut ko jūtos, ja nu kāds pajautā.