Nedēļas nogalē bija epizode, kad atnāca nākamā pasākuma organizatori, un jautāja, vai mēs esam tie tur, par kuriem visi runā. Es kā joku pajautāju, vai par mums tiešām runā? Un tiešām ir brīži, kad nākas sajusties kā daļai no kaut kādas īpašas grupas. Tādu grupu, protams, pasākumā ir daudz, un tur nav iemesla sajusties krutākam vai mazāk krutam kā citi, bet reizēm ir forši sajust to, ka tu esi daļa no kaut kā lielāka, neskatoties uz pārspīlēto individualitātes sindromu. Drošvien tādēļ cilvēki mēdz dziedāt koros, un piedalīties Dziesmusvētkos. Kaut kādā ziņā piedalīšanās pasākumos ir kā ballītes rīkošana pašiem sev, uz kuru paskatīties atnāk citi cilvēki. Pieļauju domu, ka tā sajūta ir pietiekami reibinoša, un neizlīdzsvarojot to ar pazemību, var nonākt pie savas personas pārvērēšanas gan uz visu pārējo fona, gan sliktākajā gadījumā savas grupas iekšpusē. Un tad tu sāc gribēt stāstīt par dzīves jēgu kādam žurnālistam pie glāzes vīna, un pārliecinies, ka intervijai tiks pievienotas tikai smukākās bildes. Un tad tu vairs nevari publikā parādīties generic t-kreklā no H&M, un tev vajag uzvilkt kaut ko unikālu, ejot iznest miskasti.