Šo gadu garumā es esmu atklausījies gana daudz stereotipus apstiprinošus stāstus par “datoristiem”, bet kaut kā iepriekš tik uzskatāmi neesmu novērojis to, kā empātijas un savaldības trūkums cilvēkam liek izskatīties diezgan stulbam. Ja vēl onkulis manā vecumā uzvedas kā pusaudzis, un dramatiski pamet grupas čatu, tas šo priekšstatu tikai pastiprina. Pie tam tas absolūtais aklums par savu rīcību ir fascinējošs. Es pieņemu, ka šis aklums ir pat tādā līmenī, ka cilvēks nav pamanījis, ka viņš ir nonācis opozīcijā pilnīgi visiem, ieskaitot cilvēkus, uz kuru argumentiem viņš atsaucas. Es nezinu, vai šie cilvēki vispār dzird citu cilvēku argumentus vai jautājumus, bet pilnīgi noteikti viņi nespēj tos procesēt un iekļaut savā pasaules redzējumā. Viņi ir pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, bet arī par to, ka viņi ir gudrāki par pārējiem, galvenokārt par tiem “stulbeņiem”, kas uzdrošinās uzdot precizējošus jautājumus, lai nerastos pārpratumi. Absurdākais tanī visā ir tas, ka tīri statistiski viņi tiešām arī biežāk kļūdās pilnīgi idiotiskos veidos, salīdzinot ar cilvēkiem, kas uzdod reizēm pat šķietami liekus jautājumus, un kopumā panāk rezultātu ātrāk. Jo stulbas kļūdas ir grūtāk izķert par tām, kas ir ielaistas nepareizu lēmumu rezultātā. Jo ja kļūda ir stulba, tu pat nezini, kurā vietā viņu meklēt, ja vien kāds cits tevi kā kaķēnu neieliek ar degunu peļķītē.

Šis stāsts, protams, nav tāpēc, lai apstiprinātu stereotipus, jo arī grāmatvežiem un citiem “gudriem” cilvēkiem piemīt šis aklums, un noteikti kaut kādā mērā ir piemitis arī man. Tagad es tīri labi izbaudu kopīgi sasniegtus rezultātus, un mazāk frustrējos par to, ka lietas notiek “nepareizos” veidos. Pēdējais gan neatceļas pilnībā, jo ar savām problēmām pie manis vēršas arī tie, kuriem neinteresē atrast kopēju risinājumu, bet patīk pačīkstēt, kad problēma atkārtojas.