Tā kā mēs esam noskaidrojuši vēlēšanu uzvarētājus Rīgā, ļaujiet man jums uzburt pesimistisku ainu, jo šīs nakts pastaiga ar suni bija ļoti notikumiem bagāta, un deva ieskatu tanī, kādu pilsētu mēs varētu sagaidīt nākotnē.

Dzīvojot Matīsa tirgus tuvumā, diezgan bieži vakaros sanāk novērot cilvēku saietus, kas ļoti vēlas signalizēt savu pārticību. Skaļākā no šīm formām ir luksusa auto, kas pārvietojas ar centram neadekvātu ātrumu un skaļumu. Es īsti nestādos priekšā, kā naktīs guļ tie cilvēki, kas dzīvo tuvāk šai ballītei, un kuriem guļamistabas logi nav uz pagalmu. Un vispār vaibi pēdējā gada laikā Rīgas ielās vēsta par pieaugošu visatļautību, un jāsaka, ka es mazliet brīnos, ka es līdz šim neko neesmu dzirdējis par cietušajiem.

Šī nakts parādīja, ka Rīga var vēl "labāk". Ejot ar suni pastaigā, man jau vakara pirmajā cēlienā bija bažas, vai mani ar suni kāds nenotrieks ejot pāri ielai pie zaļās gaismas, bet es vēl nenojautu, kādi skati mani gaida pastaigas noslēgumā. Brīvības ielas šķērsošana naktī jau tā ir mazliet nervozs pasākums, bet akurāt intensīvu satiksmi trijās joslās parasti tomēr nenākas redzēt. Bet tad pa Matīsa ielas bruģi nesās korteža ar četriem luksusa auto, kas visi driftā nogriezās uz Tērbatas ielu. Tie gan nebija vienīgie ballētāji uz riteņiem, bet noteikti visspilgtākie šajā piecu minūši gājiena nogrieznī līdz mājām. Un kamēr es par redzēto mēģināju bičot soctīklos, kā tāda komiska ilustrācija nāca pretī kungi, kas pilnīgi noteikti nav vietējie, un bija tādā pipelē, ka knapi turējās kājās. Tas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka Šlesera austrumu investori ir atbraukuši svinēt vēlēšanu rezultātus. Es novērtēju likteņa ironoju par to, ka izrādās arī es varu izjust derdzīgu riebumu pret iebraucējiem no austrumiem. Ja, piemēram, daži Miit darbinieki baidās no suņa, jo viņi nav pieraduši pie koncepta, ka sunim ir vieta arī cilvēkam paredzētā dzīves telpā, tad šo kungu acīs varēja ielasīt to, ka mēs abi ar suni esam mežonīgas radības, un kurš no mums viņiem varētu iekost vēl ir jautājums.

Lūk tāda attīstība mūs visdrīzāk sagaida nākamajos gados, un visi centristi samērnieciski mās ar galvu, un stāstīs, ka jāmeklē kompromisi, un kam nepatīk, tas var braukt dzīvot uz laukiem, kur bērniem un suņiem ir droši. Un es nešaubos, ka būs kāds vietājais Ūdrītis, kas naktī nebūs papisis nost no ceļa driftējošam luksusa auto, un nevienu par to nesodīs. Es jau kādu laiku apsveru domu naktīs nēsāt līdzi kādu bruģakmeni, un es būtu gatavs sastrīdēties ar kādu atsaldētu bro, kuram šķiet adekvāti braukt uz 110 km/h pa Rīgas centru, kur atļautais ātrum ir 30 km/h, bet šonakt mani piemeklēja atziņa, ka četru auto kortežā pilnīgi noteikti ir pietiekams skaits cilvēku ar šaujamieročiem, un es tur paliktu uz ietves kā tāds notriekts kaķis, un pilnīgi nekas no tā nemainītos.