Neapšaubot to, ka lai zinātu par lietām, ir jārunā par lietām, kas ir šī vēlme ventilēties publiskā telpā, apzinoties (šo drošvien var likt pēdiņās), ka tavs marginālais viedoklis... nu... ir margināls?

Ir pat veselas kustības, kas popularizē ideju par digitālo detoksu, un ka slēgtas kopienas ir daudz efektīvākas un veselīgākas emocionālā atbalsta saņemšanā. Un pieņemsim, ka tev ir gana bieza āda, lai tu spētu uzturēties vietās, kur ir pārstāvēts pilns viedokļu spektrs, un nenodarīt pāri savai mentālai veselībai. Viens veids, piemēram, ir papildināt diskusiju ar faktiem, vai neļaut kādam no naratīviem nogrimt citu naratīvu jūrā. Bet ja var redzēt, ka cilvēks nāk uz diskusiju jau frustrēts, kādas ir viņa ekspektācijas? Ka izrādīsies, ka visi svešinieki viņam piekritīs, un tas sniegs kaut kādu emocionālu mierinājumu? Viens iemesls varētu būt tāds, ka cilvēkam nav kopienas ar ko parunāt par kādu konkrētu tēmu, un to es it kā varu saprast, jo es arī cibā rakstu lielā mērā, lai nedzīvotu tikai savā galvā. Tai pat laikā it kā vajadzētu saprast, ka maksimālais terapeitiskais efekts būtu izlamāties ar svešiniekiem onlainā, un es neesmu drošs, cik terapeitisks tas ir. Var jau būt, ka tā ir īsta lieta, un ir cilvēki, kurus tas nenoved pie executive dysfunction. Biežāk gan man ir sajūta, ka tas ir banāls naivums.