Skatoties uz pamestu glaunu māju bildēm, kas tagad mēdz būt specifisku tūristu galamērķi, iedomājos, cik ļoti ir mainījusies sociālā struktūra. Neskatoties uz to, ka cilvēkos nav mazinājusies vēlme dzīvot lielās un skaistās mājās, un ka tehniskās iespējas tādas uzturēt nav mazinājušās, tomēr ir zudusi iespēja tādas uzturēt, un tajās dzīvot. Viss tas, kas ļāvis tās uzbūvēt un apaudzēt ar greznām pārmērībām, vairs neeksistē. Un visas pamestās lietas, kurām teorētiski arī tagad varētu būt kaut kāda materiāla vērtība, bet kas ir atstātas elementu varā, liek domāt par to, cik strauji lietas ir mainījušās konkrētās mājas iemītniekiem.

Ironiskā kārā par pasaules lietu nepastāvību ikdienā man ne tik daudz liek domāt, piemēram, koka skulptūru būvēšana, kas pēc dažām dienām tiek nodedzinātas, bet IKEA mēbeļu skrūvēšana, kuras lielākā daļā gadījumu ir paredzēts pārvadāt tikai IKEA iepakojumā. And it makes all sense, ka pārvācoties tās tiks pamestas likteņa un nākamo īrnieku varā. Tā mēs šobrīd esam uzbūvējuš sabiedrību, kur liela daļa mantu ir trauslas un lētas, bet laiks un darbs ir dārgs. Jo yolo.