I will take another shot at Christianity.

Mēģinu iztēloties, kas notiktu, ja šodien nomirtu, piemēram, Donalds Tramps. Pieņemu, ka daudzās valstīs pasaulē tiktu sasauktas ārkārtas sanāksmes. Kīta Ričardsa nāve būtu ar mazāku ietekmi, bet ne mazāk sensacionāla ziņa.

Nebūdams diez ko ticīgs, no bērnības es diezgan skaidri atceros to pietāti pret pāvesta arhetipu kā tādu. Īpaši jau tanī laikā, pāvests un konkrētais cilvēks manā apziņā un pieredzē bija viena un tā pati persona. Tad arī doma par pāvesa nāvi likās diezgan nereāla, ņemot vērā visus turmākos notikumus, ko tā izraisītu. Šobrīd, bakstot telefonu, es nespēju neizjust neizpratni par to, kā tā vispār ir ziņa 21. gadsimtā? Lasot par pāvesta nāvi pirmo, trešo un piekto reizi, tas šķiet kā ziņas vērts fakts, bet nu jau man rodas sajūta, šis stāsts ir ieciklējies publiskās uzmantbas centrā. Informējiet mani, kad būs jauns pāvests, un varbūt es kādreiz iemācīšos viņa vārdu. Pie tam es nesaku, ka es varu eksistē ārpus kristīgas pasaules, vienīgi līdzīgi kā piederība Eiropas valstu kopienai, ne visi notikumi mani ietekmē veidos, kurus es izvēlos vai varu ietekmēt. Trampa ekonomiskās politikas ietekmi uz savu dzīvi es iespējams izjutīšu drīzāk kā, piemēram, jaunas Islāma impērijas ienākšanu Latvijas teritorijā, un otrā hipotētiskā scenārija gadījumā maz ticams kādu interesēs tas, cik slikts kristietis es esmu bijis, mani visdrīzāk pieskaitīs pie tiem, kuriem pāvests ir kaut kāda autoritāte. Bet mēs arī saprotam šāda scenārija piepildīšanās varbūtību tuvākajā laikā, un ir reālāka iespēja piedzīvot kristiešu nacionālistu diktatūru, un tāpēc mani krietni vairāk satrauc tas, ka visa šī pāvestu nomaiņas lieta nav aizgājusi kaut kur tajā simboliskajā vietā, kur šobrīd atrodas šūpošanās Lieldienu laikā, lai odi vasarā nekož.