Everybody turn around and go back, this is a trap! Aptuveni tāda sajūta rodas, kad cibā saduras stereotipi un viedokļi. Emocionālais darbs, sieviešu lomas, vīriešu lomas u.t.t.u.t.j.p. Ja man ļautu minēt, we are fucked anyway. Izkalkulēt visus gājienus uz priekšu principā nav iespējams.

Piemēram, cik daudz laika vajadzētu, lai tu uzzinātu, vai cilvēkam šķiet svarīgi apsveikt trešās kārta māsīcu izlaidumā? Drošvien kaut kur trešajā tikšanās reizē, cita starpā vienojoties par dzīves stratēģiskajiem mērķiem, cik bērnus tu gribi, vai tu esi gatavs mazgāt traukus un kādā istabas temperatūrā tu vislabāk jūties. Tad nu mums nekas cits neatliek, kā izdarīt pieņēmumus vai paļauties uz čuju un riskēt. Un pārsteiguma brīdis un šoks, kad kāds kretīns nepiepilda tevis izdomātās ekspektācijas, jo viņš tomēr ir mazliet citādāks. Niansēs, bet tomēr citādāks. Un tādu bezkaunību mēs nepacietīsim. Par to mēs pierakstīsim pilnu cibu.