Pagaidām Black Mirror septītā sezona ļoti labi turas kopā. Atmiņā ir iesēdies apraksts, ka Sci-Fi no fantāzijas atšķiras ar to, ka pirmais operē teorētiski iespējamos fizikas likumos, un man šķita, ka trešā sērija atbilst šim priekšstatam par Sci-Fi. Šī sērija mazliet atgādināja vienu tēmu, kas atkārtojas Rick and Morty, un vēl kādu filmu, kas iespējams varētu būt pat cita Black Mirror epizode, bet tādā dziļākā nozīmē atgādināja to, ko es secināju pirms kāda laika – tas, kā mēs jūtamies par citiem cilvēkiem, primāri rodas mūsos pašos. Visspilgtāk tas, protams, attiecas uz cilvēkiem, ko mēs tikai sākam iepazīt. Vēlāk, kad mēs cilvēku pazīstam jau stipri labāk, var izrādīties, ka mums tas cilvēks nemaz tik ļoti nepatīk. Viņā, protams, mājot tās lietas, kas ir piesaistījušas mūsu uzmanību, bet mums galvenokārt paliek tās emociju atmiņas, kuras mēs turpinām glabāt. Kādam tas var šķist pārāk ciniski, kādam atbrīvojoši, bet cilvēki šo tēmu apspēlē jau kādu laiku, ar katru iterāciju tuvojoties arvien tehniskākiem šīs parādības aprakstiem.