Sērot var daudz par ko – par mirušām jūtām, par nepiepildītiem sapņiem. Šoreiz gan par sērām par mirušiem cilvēkiem.

Es īsti neatceros savas pirmās bēres, bet domāju, ka es biju kluss, kārtīgs un smuki saķemmēts puisītis. Kaut kur pusaudžu gados mira visādas tantes un onkuļi, un tas bija laiks, kad es pieredzēju vairākus bēru un sēru rituālus. Jau tuvāk pilngadībai nomira mana vecmāmiņa, kas vēl šodien ir man tuvākais cilvēks, kas ir nomiris, bet toreiz sērām man nebija ne telpas, ne instrumentu. Drīz pēc tam nomira viens no vectēviem, un pēc bēru ceremonijas es pieliku punktu bēru apmeklēšanai, neaizejot uz bēru mielastu. Uz to brīdi es jau biju noguris no šiem rituāliem, kuriem es ne vienmēr redzēju jēgu, un jau uz sava bioloģiskā tēva un viņa tēva bērēm es vairs negāju. Visnesenākās bija manas otras vecmāmiņas bēres pirms apmēram gada, un tur bija ļoti daudz emocionāla stresa saistībā ar visu bēru organizēšanu un atstāto fizisko un morālo mantojumu. Es nezinu, vai tur bija daudz telpas sērām, bet šī vecmāmiņa arī nebija gluži tāda vecmāmiņa, kādas ir citas vecmāmiņas ar daudz bērnības atmiņām. Bet par to es drošvien esmu jau rakstījis šeit.

Šonedēļ vēlu vakarā es saņēmu ziņu, ka ir nomiris mans audžutēvs. Pēc būtības to "audžu" mēs varam arī izmest, bet tai pat laikā tieši šis mazais papildus vārds ir ļoti ietekmējis to, kā es uzzināju to, ka viņš ir miris. Šī varbūt ir pirmā reize, kad man ir iespēja mierīgā gaisotnē ieskatīties sevī, un saprast, kā es par to jūtos. Šis notikums noteikti nebija kaut kāds dūriens sirdī, bet man nācās secināt, ka sēras ir tādas kā fonā skanoša mūzika – neuzbāzīga, bet nepārprotama. Es noteikti zinu, kā tas ir histēriski raudāt par kaut ko zaudētu, bet līdz šim tas nav bijis par kādu mirušu cilvēku. Bet arī viss, kas man par šo faktu ir pieejams, ir ziņa mesindžerī, un bilde, kur viņš ir redzams no mugurpuses, un kaut ko skatās tālumā. Pēc bildes var spriest, ka nu jau viņš ir bijis pavecs vīrs, kuru es vairs nepazinu. Man būtu gribējies paspēt viņam pateikt, ka viņš bija ok tēvs, bet nu jau vairs neko. Šī gan nav arī tāda nožēla, kā to patīk pasniegt pašpasludinātiem dvēseles dziedniekiem, tās vienkārši ir sēras par to, kā vairs nebūs. Mūsu dzīves gaitas vairs nekrustojās jau vairākus gadus, un tādēļ es nevaru pretendēt uz to, ka man šis cilvēks ir bijis ļoti svarīgs pēdējā laikā. Reizēm radi, bērni, mājdzīvnieki un sociāli konstrukti liek mums uzturēt saikni ar cilvēkiem, kas citādi no tās pazustu. Reizēm gluži pretēji – kāda cilvēka ciešas saites ar kādu citu, ar kuru tu esi pārcirtis attiecības, atstāj arī šos cilvēku tajā pusē, un tā nav viņu vaina. Lai vai kā, bēres nebūšot, jo viņš tās neesot gribējis, un lai arī kāda būtu realitāte, tā ir pēdējā lieta, ko es par viņu zināšu. Šajā ziņā es viņu joprojām jūtu - mums abiem nepatika šie absurdie sociālie rituāli, mēs tajos vienmēr vienkārši spēlējām savu lomu bez dziļākas emocionālas iesaistes.