Kamēr es esmu pamodies piecos no pats sev nodarītā fiziskā un emocionālā stresa, un nevaru aizmigt, uzrakstīšu sīkāk par Black Mirror septītās sezonas pirmo sēriju. Kaut kad šis seriāls šķita sevi mazliet izsmēlis, un tad sestā sezona sākās diezgan labi, lai gan beigās nespēja noturēt kvalitāti katrā epizodē. Varbūt tas, kā pasaule ir mainījusies pēdējos desmit gados, būs devusi jaunu iedvesmu distopiskām idejām septītajai sezonai. Es kaut kad iepriekš rakstīju, ka Pols Džiomati bija atnācis pie Kolbēra parunāt par savu piedalīšanos Black Mirror, un abi netīšām pieskārās posthumānismam.

Bet tātad, pirmās epizodes distopija manai gaumei šķita pārāk reāla. Pie tam spēja noklāt gan laikmetīgas, gan mūžīgas eksistenciālas bailes. Es kaut kad diskutēju par to, kā fantāzija atšķiras no sci-fi, un esmu pārliecināts, ka Black Mirror kvalificējas sci-fi, un tāpēc atmetot seriālā apspēlētās tehnoloģiskās nianses, uz ekrāna redzamā distopija šķita pārāk reāla. Daudz kas šinī sērijā bija ļoti paredzams, bet varbūt tieši tāpēc, ka šinī epizodē nebija vērā ņamamu caurumu loģikā, tas emocionālais ceļarullis tomēr pārbrauca pāri dēļ atrisinājuma neizbēgamības. Mēs tomēr visi šeit spēlējam pēc šiem pašiem spēles noteikumiem, un mūsu eksistenciālās bailes mums neļauj nespēlēt pēc šiem noteikumiem. Man patīk tā mēme, kas ir kļuvusi ļoti populāra, kur uz jautājumu, kāpēc tu vēlies šo darbu, atbilde ir - jo es nevēlos nomirt badā. Mēs jau pie komforta un rutīnas turamies visiem spēkiem, un atliek vien pacelt likmes mazliet augstāk, un ko tik mēs nebūsim gatavi nolikt uz ojektīvās realitātes altāra. Mēs gan paši esam sev šo sistēmu uzbūvējuši, bet tā no vienas puses ir arī samaksa par to, ka mēs dzīvojam tik ilgi un tik daudz, no otras puses - varbūt ir vērts mazliet vairāk iebilst tad, kad mēs redzam, ka mēs esam tas krupis katliņā, kas ir uzlikts uz plīts vārīties. Nevajag sagaidīt, kad komformisms pāraugs izmisumā.

Nezinu, uz kādiem antidepresantiem dzīvo Black Mirror veidotāji, bet dzīvot visu laiku ar šādiem insaitiem par lietu faktisko kārtību, lai varētu uzrakstīt labu stāstu, ir diezgan skarbi. No otras puses, varbūt viņi uz to skatās filozofiski, un katru rītu sāk ar afirmācijām un pateicībām par to, kas viņiem ir, un to, ka viņiem, piemēram, uz galvas nekrīt raķetes. Cilvēki tomēr meklē dažādas pieredzes, pēc kurām viņu skats uz viņu dzīvi kļūst vieglāks un gaišāks. Kā es esmu sapratis, visa DMT burvība balstās uz nāves šausmām, pēc kurām iestājas eiforija par būšanu dzīvam. Ņemot vērā, ka tā ir arī viela, kuru izstrādā mūsu pašu ķermenis, varbūt tā pat ir dzīvības esence. Katru dienu, kad zaķis izsprūk no vilka zobiem, viņš ir priecīgs par katru zāles stiebru, ko viņš vēl var paspēt nograuzt.