Es nekad neesmu bijis žurnālists, bet laikam fakts, ka es esmu atradies topošā maģistra tuvumā, man liek būtu diezgan aizkaitinātam, lasot daudzus žurnālistikas šedevrus. Īpaši aizkustina tie raksti, kas ir par pašas žurnālistikas tēmu.

Pirmkārt, šis nenogalināmais daiļliteratūras stils, bet pieņemsim, ka tas ir preferences jautājums. Es esmu redzējis, kā vienkāršs, saprotams teksts pārtop tanī samākslotajā ņaudēšanā, un publika sajūsmā lauž krēslus. Atvainojos Riga IFF, kam ar žurnālistiku nav nekāda sakara, bet, piemēram, filmu aprakstus es festivāla laikā eju čekot Letterboxd, lai vispār kaut ko saprastu par filmu. Kas liek domāt, ka Latvijā ir kaut kāda iesakņojusies tradīcija rakstīt šinī jocīgajā veidā. Es nezinu, kā viņa ir izdzīvojusi drukāto mediju laikus, kas cilvēki ilgi sēdēja pie sava teksta, lai to noīsinātu līdz redaktora noteiktajam garumam.

Atpakaļ pie žurnālistikas. Kā tas ir iespējams, ka viena raksta ietvaros tiek apgalvotas divas pretējas lietas? Ir vārdi, ir nozīmes, ir kocepti. Es saprotu, ka mūsu emocionālās pasaules contain multitudes, bet no šādām lietām būtu labi tomēr izvairīties. Reizēm ir labi, kad žurnālists lasītāju viegli pagrūž pareizā formulējuma virzienā, but if you can’t pick a lane, varbtūt paliec pie faktiem vai intervējamā teiktā, un ļauj lasītājam noformulēt pašam savu attieksmi pret aprakstīto lietu. Un vēl tie jautājumi intervējamajam. Mēs varam parēkt par to, ka Baltā Nama press room sastāv no cilvēkiem, kas uzdod tādus jautājumus, kas ir kā hand-job Trampa ego, bet arī tad, ja tavs intervējamais sāk atbildi ar “jā”, iespējams viņš jau ir bijis uzvedinošs. Es vēl pieņemtu, ja jautājums būtu: “Vai jūs saņēmāt kukuli no šī civlēka?” Bet ļoti bieži žurnālists izklāsta savu redzējumu par lietu, uz kuru intervējamais atbild “jā”. Vēl ļaunāk ir tikai tad, kad tu redzi, ka šis “jā”, bija pieklājības “jā”, un intervējamais turpina izklāstīt savu domu neatkarīgi no jautājuma.

So, žurnālisti, can you take yourself out of equation? Es zinu, ka tas ir stipri teorētisks koncepts, un no cilvēciskā faktora izvairīties pilnībā nav iespējams, bet vismaz tādā līmenī, lai kaut kāds lohs, kas ikdienā dzenā ciparus, nekrindžotu to lasot.