Runājot par iekšējo ksenofobiju, pat ja tā neizpaužas sociāli destruktīvās formās, man būtu muļķīgi to sevī noliegt. Tas var izpausties arī kā “tie tur cilvēki”, kas ir uzradušies tavā lokā kā kādu citu cilvēku draugi un paziņas, un smadzenes nekontrolēti un neizbēgami izveido melnrakstu par to, kas un kādi viņi ir. Un tad kopīgu pieredžu un sarunu rezultātā viņi tavā apziņā atdalās no tiem citiem cilvēkiem, un katrs kļūst par atsevišķu indivīdu, un var izrādīties pavisam jauki un patīkami cilvēki, un nu jau draudzīga “čau” vietā jūs satiekoties un atvadoties apskaujaties. Un viss kas tev ir nepieciešams, ir atvērts prāts un mazliet nesavtīguma. Nonākšana līdz cilvēku patiesajiem “es” ir mazliet garāks ceļš, un tur, protams, nebūs tikai vienradži un varavīksnes, un būs nepieciešama pavisam cita līmeņa pieņemšana. Nu, vai arī atgrūšana. Tas jau ir jautājums par to, ko tu esi gatavs pieņemt, nenodarot pāri sev pašam.

Tie indivīdi, kas dzīvo tavā apziņā, viņi veidojas no stāstiem, un visbiežāk valoda ir tas medijs, kā šie stāsti nonāk līdz tavai apziņai. Kas nav liels pārsteigums, bet jāsaka, ka ir arī citi mediji, piemēram, mūzika. Pēc viena DJ seta man bija vieglāk saprast to, ko kāds cilvēks neveikli mēģināja pateikt iepriekšējā rītā. Visbeidzot visas tās radības, kurām valodas nav vispār, vismaz tādā formā, kā cilvēki to saprot. Tas prasa laiku, bet eventuāli arī suns kļūst par indivīdu, kura vēlmes un īpatnības tu iemācies lasīt. Un ja tu esi super artikulēts, un apzinies suņa uztveres robežas, tad arī otrā virzienā.