Noslēdzot šo triloģiju par zināšanu nepārtrauktību kā priekšnosacījumu dzīvībai, nesen noskatījos vienu interviju, kur abi sarunu biedri primāri ir pazīstami kā aktieri, ja neteikt - komiķi.

Pie Kolbēra uz interviju bija atnācis Pols Džiamati, jo ir iznākusi Black Mirror jaunākā sezona, un Pols ir vienā no tās epizodēm. Saruna aizvirzijās arī mākslīgā intelekta virzienā, un Stīvens izspļāva tādu frāzi, ka varbūt mākslīgais intelekts ir kaut kas tāds, ko mums bija lemts "sasniegt", un tad "doties". Šis formulējums izraisīja negaidītu sarunu par to, kā pret to attiekties, un ka to kaut kādā skatījumā var uzskatīt par pozitīvu iznākumu. Atzīmēšu, ka Kolbērs pats sevi sauc par katoli, bet tas viņam netraucē operēt ar tādām idejām, ka cilvēks varētu nebūt augstākā un izredzētā dzīvības forma.

Domāju, ka nevajadzētu būt šaubām, ka tīri tehniski mākslīgais intelekts varētu pats sevi uzturēt pie dzīvības. Kā minēju iepriekš, apziņa vispār ir radusies no diezgan primitīviem mehānismiem un "vēlmes" izdzīvot, tāpēc iedodot mākslīgam intelektam tik iespaidīgas starta pozīcijas, veiksmes iespējamība ir diezgan augsta. Vai to vispār vajadzētu uzskatīt par starta pozīciju, vai apziņas attīstības turpinājumu, tas ir drusku cits jautājums. Katrā ziņā cilvēki jau arī galvenokārt ir būtnes, kas diezgan veiksmīgi apgūst planētas resursus, un ir sakārtojuši piegādes ķēdes, lai gan katrs idividuāli ne tuvu nav tik gudrs, lai spētu apzināti aptvert to, kā tas viss kopā strādā. Bet strādā. Okeāna dzelmēs vispār ir dzīvības formas, kuras no mūsu pozīcijām ir pat grūti nosaukt par apzinātām, un vairāk līdzinās mākslīgi radītām būtnēm ar sensoro inputu. Ja vēl mēs izslēgsim vajadzību pēc tiem resursiem, kas ir nepieciešami organiskai dzīvībai, tad mākslīgais intelekts varētu eksistēt arī vidē, kuru cilvēks būtu sadrāzis līdz tādam līmenim, ka tikai neorganiskās dzīvības formas vien varētu eksistēt.

Bet tātad, ja pieņemam, ka nav fizisku šķēršļu mākslīgajam intelektam pašam sevi uzturēt pie dzīvības, un atmetam bažas, ka tam būs vēlme mūs iznīcināt, cik ļoti tas lauztu prātu, ka tas tur vienkārši būtu, dotos eksplorēt citas planētas, un kas nu viņam vairāk rūpētu, kamēr cilvēks būtu nodarbināts ar savām cilvēku lietām? Kaut kādā scenārijā varētu būt pat tā, ka mēs dzīvotu simbiozē. Tīri racionāli būtu muļķīgi sadirsties ar planētas otru intelektuālāko būtni, un varbūt kaut kādā starta pozīcijā būtu vienkāršāk cilvēkus izmantot kā ārpakalpojumu kaut kādām lietām, ko pašiem veidot no nulles būtu lieka izšķērdība. Mēs, protams, zinām, kā mēs paši izturamies pret fermas dzīvniekiem, bet no otras puses nevarētu teikt, ka mega korporāciju darbiniekiem dzīvē būtu paveicies jau tagad, un tad jau kāda starpība, kādu empātijas un cilvēcības apdalītām būtnēm kalpot, lai uzturētu savu mazo dzīves telpiņu.

Bet neapšaubāmi ir arī tas, ka mēs tāpat te nedzīvosim mūžīgi, pat ja mēs saņemsimies, un nesadirsīsim šo planētu ātrāk, kā tā pati kļūtu mums neapdzīvojama. Tas ir "skaidrs", protams, ja neuztur grandiozu delulu, kas, kā mēs redzam, cilvēka kodā ir dziļi iededzināts.