Turpinot par visu dzīvo un nedzīvo lietu tiekšanos uz entropiju. Vismaz es esmu dzirdējis, ka visas lietas visumā uz to tiecas, lai gan neesmu drošs, ka es līdz galam saprotu šī vārda nozīmi, vai par to, ka mēs vispār saprotam, ko visas lietas visumā dara. Bet paliekam pie pasaules, kuru mēs varam novērot, un bezgalīgo radīšanas un iznīcības ciklu. Tā teikt, Sīzifs lika sveicināt.

Es vairākas reizes esmu jokojis, ka mēs faktiski sastāvam no ūdens, cukura un informācijas. Joks gan izriet no novērojuma, ka mūsu smadzenes spēj performēt diezgan ilgi, kamēr vien tu spēj uzurēt ķermeni pie dzīvības ar ūdeni un našķiem, bet dekonstruējot lietas līdz absurdam, šī nav nemaz tik nepatiesa doma. Mēs zinām, ka visādām organiskām reakcijām ir nepieciešams ūdens, un tāpēc mēdz dzīvojot uz "zilās planētas". Gudrības no skolas sola. Bet ir arī zināms tas, ka pilnīgi visas dzīvas būtnes šūnu līmenī enerģiju iegūst no vienas un tās pašas... vielas? Es pēķšņi neatceros ne nosaukumu, ne to, kā to visu klasificē, bet otrs dzīvības elements ir tā lieta, kas sintezējas no saules enerģijas, un ir kaut kāda primitīvākā enerģijas vienība. Visas pārējās organiskās struktūras ir tikai atvasinājumi. Attiecīgi dzīvības formas ir attīstījušās no cīņas par šo resursu. Kaut kādi primitīvie vienšūņi "nolēma", ka var taču negaidīt, kad šī debesu dāvana atnāks pie tevis pati, bet tepat blakus ir neaktīvs kaimiņš, kuram jau ir šī enerģijas vienība, un tā sākās nebeidzamā sacensība starp uzbrucēju un aizstāvi. Bet lai šīs visas labāko stratēģiju zināšanas nepazustu "izštepselējot" pirmatnējo spēļu konsoli, bija nepieciešama datu glabātuve, un tad nu tā arī radās organiska ķīmiska savienojuma formā.

Nu lūk, par to neizbēgamo entropiju. Ir diezgan fascinējoši vērot dārzu, kurš katru gadu nomirst, un pavasarī atdzimst no jauna. Resursu daudzums kardināli mainās, bet kamēr vien tiek saglabāts DNS nelielā barības vielu apvalciņā, šis process turpina iet uz riņķi. Gluži kā tāda tehnoloģijas kompānija, kas sāka ar lampiņas izgudrošanu, bet izejot cauri turbulentajiem krīžu un karu laikiem, turpina ar tosteriem un televizoriem. Neaptverot visus abstrakcijas līmeņus, ir viegli saprast to, kā varētu rasties doma par to, ka šos visus dabas procesus vada kaut kāda apziņa. Bet mēs dzīvojam relatīvi sekulārā laikmetā, kurā mūs ieveduši dažādi domātāji, daži no tiem dzimuši Skotijā, un vēl viena gudrība, ko mums māca jau skolā, ir tā, ka arī cilvēka veidotos procesus vada neredzamā roka. Pavisam atteikties no rokas metaforas, protams, nav tik viegli.

Lai vai kā, mans punkts šeit ir tāds, ka lai arī ko mēs radām, tas sāk savu sabrukšanas ceļu no tā brīža, kad tas tiek radīts. Tas ceļs var būt ilgs, īpaši, ja tiek veikta piepūle tā saglabāšanā, bet neizbēgams. Tai pat laikā ir visādas neviena nekontrolētas sistēmas, kas turpina strādāt, un iznīcība ir daļa no šī procesa. Kamēr vien, protams, netiek iznīcināta informācija par šo procesu. Visbeidzot tas abstrakcijas līmenis, kurā cilvēku radītas lietas kļūst lielākas par to, ko pats radītājs vispār spēj aptvert un vadīt, bet kaut kā mēs spējam tajos procesos dzīvot un uz tiem paļauties.