Izrādās, ka internetos ir vēl viens pašpalīdzības novirziens. Manu uzmanību piesaistīja viens konkrēts soctīklu eksemplārs, kas gāja tik tālu, ka apgalvoja, ka mums ir mentālās veselības krīze, jo mēs sekojam nepareizajiem praviešiem, jeb konkrēti Freids ar Jungu ir aizēnojuši Alfrēda Adlera ģēniju.

Ja neskaita faktu, ka visi trīs kungi ir laikabiedri, tai vajadzētu būt jau pirmajai pazīmei, ka nevajadzētu viņu teorijas uztvert pārāk burtiski, bet skatīt vēsturiskā kontekstā. Daudzi veidi, kā domāt par indivīdu, Adleram nenoliedzami ir interesanti un vērā ņemami. Cik nu es pāris dienās varēju iepazīties ar tām. Citi izraisa zināmu skepsi, piemēram, analizēt cilvēka psiholoģiju caur to, kurš bērns pēc kārtas viņš ir izcelsmes ģimenē, jeb "birth order" teorija. Spriežot pēc tiktokiem, ideja par pirmajiem, vidējiem un jaunākajiem bērniem joprojām ir ļoti aktuāla. Jau pavisam wild izklausās "fraternal birth order", kas apgalvo, ka vecāko brāļu skaits stingri korelē ar varbūtību džekam būt gejam. Pētījumi šinī lauciņā gan esot bijuši vēl 2017. gadā, so, there is that.

Bet viena lieta ir paša Adlera teorijas, un cita ir tiktokeru priekšstati par tām. Konkrētais džeks, kas ir satraucies par mūsdienu garīgās veselības epidēmiju, bīdija domu, ka mūsdienu psihoterapija bezjēdzīgi rokas pagātnē, kamēr viss ko mums vajag laimīgai dzīvei ir pareiza attieksme. Ir gan kaut kādi dudes, kas ejot ceļu "es esmu sapratis, ka manai pagāteni nav jādefinē mana nākotne", nav piefiksējuši, ka šajā domā jau ir ietverta izdīlošana ar savu pagātni, bet pieņemsim, ka skats tikai uz nākotni ir pareizais virziens. Un te man jaunie adleristi sāk drusku izklausīties pēc alternatīviem stoiķiem, vai ezotēriķiem, kuriem patīk afirmācijas. Es joprojām nemetu ārā pieņēmumu, ka ir iespējama genuinely laimīga dzīve bez izdīlošanas ar savu pagātni, bet konkrētie argumenti, ko es pagaidām esmu dzirdējis, izklausījās pēc afirmācijām. Kurām ir savs pielietojums, bet es tās neuzskatu par ilgtermiņā veiksmīgām stratēģijām.

Bet ja man jāapraksta savs priekšstats, kas balstās personīgā pieredzē, un kas varētu būt veiksmīga stratēģija cilvēkiem, kas ir līdzīgi man, tad es nestādos priekšā to, kā var veiksmīgi virzīties uz priekšu, neizkravājot pagātnes koferus. Šī afirmāciju pieeja man asociējas ar noplukušas mājas remontu, nesākot to, ka no pagrabiem tiek izsūknēti visu sūdi, kas smeļas līdz ceļiem. Šaubu nav, ka mājai var uzbliest skaistu fasādi, bet tā joprojām būs māja, kuras pagrabi grimst sūdos. Mēs varam vienmēr turēt prātā, ka mēs uz pagrabu neejam, varam pat aizmūrēt durvis uz pagrabu, un piekārt tanī vietā skaistu gleznu, bet tā apziņa jau nekur nepazudīs, ka tas pagrabs tur joprojām ir, un reizēm varbūt tas radīs kādas praktiskas neērtības. Tīri pēc savas pieredzes varu teikt, ka ir tīri patīkami dzīvot ar tīriem pagrabiem. Tajos, protams, nav baltu sienu, daudz gaismas, un ir visādi tumši stūri, par kuru tīrību tu neesi pilnībā drošs, bet caurmērā tevi nebiedē doma nokāpt pagrabā, un izstaigāt tukšās telpas. Var pat apsvērt domu tajos ienest un kārtīgi novietot kādu pozitīvu emocionālo bagāžu, nebaidoties, ka tā tur pārklāsies ar pelējumu. Daudz pagraba metaforu, bet tā ir tā vizuālā interpretācija, kas man nāk prātā katru reizi, kad es par to domāju.