Es šorīt Feisbukā saņēmu draudzības uzaicinājumu no kāda christian nationalist crypto-bro. Atšķirībā no "spied uz šī linka, lai redzētu mani bez biksītēm", šis pat izskatās pēc īsta un reāla cilvēka, un ir gatavs inceļiem pastāsīt, kā tikt galā ar lieko svaru, ka strādāt no deviņiem līdz pieciem ir stulbi, un ceļš pie miljoniem ved caur finanšu spekulācijām.

Lai gan savai metālista rage fāzei es esmu ticis cauri, un es nedošos dedzināt baznīcas, un negriezīšu krustus otrādi, bet katru reizi, kad es sastopos ar kristietības tēmu teju jebkādā kontekstā (varam vispārināt uz reliģiju), man drusku rodas vēlme ievemt sev mutē. Tas ir milzīgs racionalizēšanas darbs un iekšējā līdzsvara meklējums, lai vispār spētu konceptuāli pieņemt, ka kristietis automātiski nav arī idiots. Kaut kā runas par čakrām un jogu manī neraisa tik automātisku reakciju. Katrā ziņā, lai manī iezagtos kaut vai neliela pārākuma sajūta, cilvēkam pietiek paziņot, ka principā viņš tic Dievam, pat ja kristietību nepraktizē. Kaut kādas Agneses Irbers es, protams, uzskatu vispār par hospitalizējamām, bet šīs kategorijas cilvēki gan īpaši cenšas, lai panāktu šādu attieksmi.

Es teiktu, ka 21. gadsimtā mēs savas tieksmes pēc garīguma un morāliem meklējumiem varam apmierināt arī citos veidos. Ir tomēr tik daudz filozofisku traktātu sarakstīts.