tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

Aktuālo ziņu sakarā — Rail un Air Baltic – man kauns un vilšanās Latvijas valsts spējās un perspektīvās.

Vispār attiecībā uz Latviju tas ir ne pirmo reizi.

Attīstība ar diviem soļiem uz priekšu, vienu atpakaļ.

90-tie gadi:
+ atmoda (drīzāk 80-to beigas)
- tai sekojošā deviņdesmito gadu nabadzība un noziedzība
2000-tie gadi:
+ ekonomiskais uzrāviens
- tam sekojošā megakrīze ar Parex bankas beigām un visu pārējo
2010-tie gadi
+ pieaugošais eiropeiskums un likuma vara valsts pārvaldē un sabiedrībā
- pieaugošā apziņa par to, ka no provinciālisma nekur neizbēgt, ka mani uzskati prāvai daļai sabiedrības liekas nepieņemami un cenzējami, ka notiek aktīva pavilkšanās uz dažādiem importētajiem vājprātiem
2020-tie gadi
+ salīdzinoši vieglākās iespējas uz kvalitatīvu dzīvi salīdzinot ar UK, Grieķiju un mazākā mērā citām vecās Eiropas valstīm, kur "dzīve iet uz leju"
- trūkst perspektīvas, kā man šķiet, LV ir bijis daudz iespēju, bet nākotnē tās var nebūt

Esmu ļoti nogurusi no krievu valodas ikdienā.

zajebal plānot loģistiku

Some moves.

https://www.youtube.com/watch?v=EBsIag0TJKk

Nea, nav juutinjas, vienkaarshi ovuleeju.

Contra
Maltās gaļas mērce

Labā sportiskajā formā esot
ātri es uz ēdamzāli nesos,
daudziem pakāpieniem lecu pāri,
ēdīšu es gaļas mērci kāri!

Prātā iesūkusies man kā ērce
skolas maltās gaļas mērce.
Kad to māgā ielikt varu,
tad ar aizrautīgu sparu
Mācos stundā es uz urrā.
Vēders pilns un jauki murrā.

Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.

Būdisma tradīcija Latvijā

Noskatījos Beetlejuice Beetlejuice, vai nu es nosalu kino vai kā, bet galīgi kaut kā neaizgāja. Tāds atšālējies Tims šķita.

Vai kādam no jums nav paziņa, kas dzīvo Itālijā un varētu man izpalīdzēt?
stāsts ir tāds, ka man ļoti savajadzējās (nu tā, ka sirds krīt pa muti laukā) atrast vienas IsaDora ēnas, kuras lietoju pusaudzībā. pati IsaDora tādas vairs neražo, izķemmēju ebajus, amazonus un atradu... vienā kalnu aptiekā Itālijas ziemeļos. uzsitu e-pastu, sak, varbūt izņēmuma kārtā varat man atšipot? ne un ne, sūtam tikai pa IT.
nopūtos un nopirku vienas esošās kolekcijas ēnas, kas pēc toņiem bija 'uz to pusi'.
bet sapratu, ka sirdi apmierināt nevaru.

esmu gatava segt visas izmaksas - šipingu pa IT un šipingu uz LV.
plīz help.

nu viss, teilore noskatījās debates un izdarīja izvēli
republikāņiem fiasko
kamala harisa - čēesmit septītā āsvē prezidente

kašķīgs kosmoss, vai kas tur..?
neizgulējos ne sūda. kaut pēc kačalkas vakar vakarā ieripoju mājās pulksten desmitos vakarā, galīgās lupatās nostrādājusies un novingrojusies, ap vienpadsmitiem jau saldi čučēju. tomēr ap diviem naktī modos un līdz kādiem pieciem nevarēju vairs aizmigt.
rezultātā šodien tāda pusizvārīta biete, aizpampusi seja, trīs kafijas ņihuja nepalīdzēja, visos rīta mītingos tik stāvēju un smaidīju, kaut parasti esmu runātāja...atkal kājas lupatās no papēžkurpēm, jo no kļūdām ta huļi mācīties, vai ne?
āāā, un pie vakardienas pizģetsa dienas es aizmirsu piebilst vēl, ka viens no inženieriem iesniedza bļe atlūgumu.

riktīgs dirstvisussūtīt noskaņojums. miljons neatbildētu epastu un balss ziņu no klientiem. bet man nav spēka.

ai, labi, ka vakarā masāža.

kāpēc jāsaka zivis nav daudz
ja zivju nav daudz

Genesis pointe

Look who's so sassy and full of criticism.

https://www.youtube.com/watch?v=I6G_eobyx5s

"Vientulības simfonija" mani atstāja tikpat vienaldzīgu kā "Super Night Shot". Man liekas, ka rietumnieku teātrī par smieklīgo un smeldzīgo runā tikpat plakani kā tās "Leo Burnett" aforismu pašreklāmas uz Rīgas ielu ekrāniem. Tā nu no trim HN redzētajām izrādēm liels baudījums sanāca tikai no vienas – "Kukaiņu Svētpavasara".

pirms trim nedēļām no laukiem pārvedu kasti ar cietiem bumbieriem, bet tie diezgan ātri sāka gatavoties
no sākuma es vnk grauzu tos bumbierus
tad ēdu, to sulām plūstot pa pirkstiem
tad izvārīju bumbieru zapti ar kardamonu un citroniem
izcepu 2 bumbieru plātsmaizes
blenderēju tos vairākos smūtijos
turpināju vēl ēst tāpat, nopeckājoties ar to sulu
uztaisīju arī pāris reizes chia pudiņu ar bumbieriem un kakao
bet vēl to bumbieru ēra nav beigusies - šodien bļodu ar pārgatavojušamies bumbieriem vnk ieliku ledusskapī, lai drozofilas un bumbieri mazliet atslābst, man jau tā no visa šī ir +2kg un riebums uz bumbieriem
svētdien zvanīja māte un piedāvāja atkal (citus) bumbierus ievest pa ceļam no laukiem - labi, ka nebiju mājās

es vispār nekad neesmu bijusi bumbieru fans - āboli ir pavisam cita lieta!

visu vasaru haltūrējām ar sporta zāli vispār negājām, tagad ar septembri atsākot, ir ttiiiikkkk grūti. es pat vēl neesmu tikusi līdz dzelžiem, parasta vingrošana nākamajā dienā liek justies kā sadauzītam dārzenītim

Vakar Loftā es izdzēru trīs bezalkoholiskos Labiešus. Iesaku pamēģināt, ja nav sanācis. Šis apstiprināja dažas sajūtas un domas par tēmu. Es absolūtu nejutos neko zaudējis, un varbūt pat kaut kādā ziņā ieguvis. Tas atgādināja drīzāk tos pasākumus, kad ballīte beidzas tad, kad tu tuvojies savam skaidrajam es, tu kaut ko nelielu apēd, izved suni, un dodies gulēt. Beidzot atkāpjas social anxiety par šo tēmu, lai gan pilnībā tā nepazudīs, ja vien dramatiski nemainīsies visa sabiedrība. Ja tas nav pasākums, kur cilvēki ierodas paši ar saviem dzērieniem, bāru apmeklējumi joprojām mēdz līdzināties tam, kā vegānam ir doties vakariņās uz restorānu. Visi mēģina pielāgoties tev, jo tās joprojām skaitās alternatīvas, un noklusētais piedāvājums ir apmēram tas, ko tu redzi zaļumballēs un amatnieku tirdziņos.

Runājot par suni kā par socializējamu dzīvnieku. Ir tie brīži, kad tu redzi potenciāli nelabvēlīgu situācijas turpinājumu, tava atbildība ir to novērst, un tu zini, ka suns šinī situācijā nebūs tavs sabiedrotais, un pieņems visus nepareizos lēmumus. Reizēm tas ir frustrējoši, lai gan ne vienmēr. Katrā ziņā vēl bez tā pūkainā ģīmja, kas mēdz prasīt uzmanību, tā ir konsekventa robežu vilkšana katru dienu bez izņēmuma. Varu derēt, ka vairāki cilvēki ir padomājuši kaut ko sliktu, vērojot manu komunikāciju ar suni uz ielas. Es arī pats bez šīs pieredzes nebūtu iedomājies, kas es sākšu "pacelt balsi" bez dusmām un aizkaitinājuma, jo man noteikti gribēsies vilkt paralēles ar līdzīgu attieksmi pret bērnu. Lai gan nenoliegšu, ka netrūkst arī līdzību. Sunim es varu atļauties "pārmest" visādas absurdas lietas. Kad es saku, "beidz ēst pa kaktiem maizi, resna paliksi", es absolūti apzinos, ka tas ir joks, kur es atbrīvoju savu iekšējo spriedzi, un neviens no šī nenoraus bulīmiju. Ja kaut kas tāds tiktu pateikts bērnam, es ne tikai par to džadžotu citus cilvēkus, bet arī sevi.

Atgriežoties cilvēku pasaulē, es iedomājos, kā tas ir mēģināt tikt galā ar šo aizkaitinājumu un vēlmi uzšņākt? Vai nemēģināt? Visi tie uz bērniem bļaujošie vecāki, vai dies pasarg vardarbīgie? Ar vai bez spējas situāciju racionalizēt, man vienmēr ir riebusies tā daļa sava es, kas kļūst aizkaitināta un nīgra. Lai gan pasaule un cilvēki tajā nav ideāli, teorētiski cilvēkam ir doti rīki, lai tur nenonāktu, jeb valoda. Nešaubīgi, man nav jēgas mēģināt kaut ko sarunāt ar suni, un lai cik daudz laika kopā mēs pavadītu, tas nekad nemainīsies, un tas var reizēm būt frustrējoši. Ar cilvēku teorētiski var visu izrunāt, un tam vajadzētu būt pietiekamam, lai izvairītos no frustrācijas. Tas gan iekļauj to, ka otrs tevi dzird, saprot, un ir gatavs rīkoties, ņemot vērā tavas intereses. And yet. Kāpēc cilvēki mēdz izvēlēties nīgrumu, riskējot veidot robus attiecībās, un pie reizes ielaist sevi to pretīgo sajūtu pret sevi. Or it's just me, who does not like being mean?

notriekto zvēru caurviju motīvs nelaiž vaļā.
kaimiņienei pirms brīža pie mājas notrieca kaķeni. pavisam. Rikardo esot gājis bakstīt, lai ceļas augšā.

otrdiena:
- fitbits pats atgriezās vajadzīgajā laika joslā kaut kad ap pusnakti;
- apokaliptikas nebūs ne man, ne viņam, bet būs vakariņas. ai, garš stāsts;
- divu stundu laikā apbraukātas un izstaigātas četras viesnīcas-rezidences augstpapēžu kurpēs. kāju pēdas lupatās;
- manā ofisā finansists šodien dabūja kārtīgi pa galvu, jo uz savu duru aizturēja viena pakalpojuma sniedzēja samaksu, aizmirstot par to paziņot gan man, gan priekšniekam. seši mēneši vēlāk, un man pēkšņi šodien paziņo, ka pakalpojums (man vitāli darbā svarīgs) ir nogriezts, kamēr samaksa tiks veikta (pisaks uz kādu laiku, jo kamēr visiem kabinetiem izies cauri visiem parakstiem);
- tikko fiksi norīti divi iepakojumi tunča salātu, jo vakarā treniņš un pa dienu vispār nebija laika normāli paēst, bet tagad spiež kuņģi un gribas gulēt;
- jūtami ir piezagusies ze sezona, darba ir pāri galvai, bet atvaļinājums klauvē pie durvīm un galvā jau putni čivina;
- rīt būs vēlpizģetsāka diena, nekā šodien.

āmen.

Kad dzīves dinamika un uzdevumi liek mosties sešos nulle nulle,
tad līdztekus diviem modinātājiem (aprocei un tālrunim) daudz nepielūdzamāk palīdz arī (pāris*) arbūza šķēļu apēšana pirms gulētiešanas.




Pierakstieties uz vēl citiem laifhakiem, allaž jūsu, brbl




*cukuru nevienam daudz nevajaga, otrs padomiņš

šorīt biju radio, gāju garām tēta bijušajai studijai, tur joprojām jutu cigarešu, magnetafona lentu un studijas sastāvējušo paklāju gaisu. acis slapjas momentā.

mēs būsim miroņi, bet negribas, lai drīz un no krievu rokas

5sek

vai, ja gana ilgi berzēs lampu PAR starmeti, uzradīsies džins un izpildīs kādu vēlēšanos? vienu jau izpildīja. pat bez PARa. patiesībā varbūt pat pietiktu tikai ar pašu PARu. karsta zeltainbalta gaisma, kas koncentrētā kūlī izgaismo tumsu. dod siltu drošības sajūtu. tikai, kurš maksās elektrības rēķinu? man nekā nav. man vispār nekā nav. tikai bifeļu bars, kurš turpina nēsāties apkārt tumsā. viņu elpas joprojām smaržo pēc zāles un puķēm un izmisuma. soļi dun kā Salaspils memoriāla metronomsirsniņa. tikai miljons reižu ātrāk un vairāk. kāpēc par siltumu un gaismu un drošības sajūtu vispār būtu jāmaksā? tam nevajadzētu būt dzīvošanas pamatpaketē? bet nav, nē. iespraud to sasodīto PARu un ščoķiks griežas.
uztraucos par savu bifeļu baru tumsā. viņi skrien un nedomā un kādu no viņiem var notriekt. "tavs laiks pienāks tai stundā, kad augšāmcelsies visi uz šosejas notriektie zvēri". tavs laiks? bet varbūt manējais? varbūt tas ir par mani pašu. es saprotu, ka kāds no bifeļiem jau ir notriekts. nešpetnais ford mondeo. mēs sēžam tumsā ceļa vidū, turu viņa galvu klēpī. džinsas asinīs. tāpat kā 2008. gada 1. martā. visu dienu gribas raudāt. bet neprotu. nav brīv. man vajadzētu salabot aplokus, pārliecināties, ka tajos pietiek ēdiena un ūdens. un tad sameklēt visus savus skrienošos bifeļus, pārbaudīt vai nav savainoti, samīļot un ielaist aplokā. bet ir drausmīga, drausmīga tumsa. neko nevar redzēt. es nevaru atļauties ieslēgt PARu. un viens no bifeļiem jau ir notriekts. tāpat kā āpsis. tāpat kā mazais bezvārda dzīvnieciņš. varbūt vienkārši turpināt sēdēt ceļa vidū un gaidīt, kad tiks notriekti viņi visi.

KĀRLIS: Tajā brīdī no mašīnas rādžiņa atskanēja tā Eltona Džona dziesma. Atvērās durvis. Es iekāpu mašīnā paņemt aizmirstās atslēgas. Pēkšņi durvis aizcirtās. Es raustīju durvis, bet tās nevērās vaļā. Es biju ieslēgts.
INESE: Es stāvēju pie mašīnas, kurā bija iesprostots Kārlis un nezināju, ko iesākt.
KĀRLIS: Iekaucās motors un mašīna pati no sevis sāka braukt prom.
INESE: Es centos tai skriet līdzi, tomēr tā uzņēma ātrumu un es atpaliku.
KĀRLIS: Ford Mondeo man sacīja:
JĀNIS: Tagad tev hana.
KĀRLIS: Bet Inese taču atminēja visas tavas mīklas.
JĀNIS: Man vienalga.
INESE: Visbeidzot meklētāji saprot, ka viņiem nav nekā apslēpta. Viņi zina visas atbildes. Taču šī apziņas skaidrība, kuru ir tik grūti sasniegt, vienlaikus arī padara aklu. Tā sniedz meklētājiem pārliecību, ka viņi var darīt visu, ko grib - tāpēc, ka ka viņi visu redz skaidri. Redz visam cauri. Taču tas viss ir kļūda. Tajā ir kas nepilnīgs.
KĀRLIS: Ābele Silvija, palīgā!
KĀRLIS: Pēkšņi nešpetnā Ford Mondeo priekšā izlēca mūsu vecā labā draudzene ābele Silvija. Mašīna strauji apstājās uz dubļaina meža ceļa. Pie mašīnas pieskrēja Inese.
/K. Mellis/KVADRIFRONS "Mūžīgā izlaušanās", VVTF, 2019/

mēģināju nokratīt savu panikas sajūtu braucot ar riteni. minos augšā pa tikko greiderētiem kalniem, šķērsoju Cērtenes braslu, pisu pa koku saknēm, pa vidam papeldēju. gandrīz notriecu stirnu. vai stirna mani. kā noburta skatījos, kā viņa skrien uz manu pusi un turpināju kustību uz priekšu virzienā, kur mūsu trajektorijām bija iespēja krustoties. nokļuvu līdz kartinga trasei. bija jau tumšs. lielāko daļu trases īsti nevarēja redzēt, tikai nojaust. bet blakus stadionā sākās vēlais treniņš un ierubījās lielie futbollaukuma prožektori. tik daudz gaismas. par brīvu. braucu, skatījos gaismā un iekļuvu loopā. nobraucu neskaitāmus apļus pa trasi - tik daudz, ka paspēju kādas 3x noklausīties brīnišķīgo, bet neizdoto Tesas un Rubeņa ierakstu, par kuru biju uz pāris gadiem aizmirsusi. skatījos gaismā un jutos kā naktstauriņš. nosvilināt spārniņus. ķermenim, protams, vienmēr taisnība. bet viņam ir arī pohui par kapitālismu. viņš zina visu vislabāk, bet prāts nespēj viņam sekot. es tikai ļaujos kartinga trases loopam, tumsai, futbolstadiona prožektoram un Tesai/Rubenim austiņās. 36 kilīši. tumsas cilpas savelkas, gaisma iztek kā liedaga smiltis caur pirkstiem. ziema nāk. treniņš beidzas, prožektorus izslēdz un par brīvu dabūjamā lielā gaisma pazūd. man nepienākas. es neesmu nopelnījusi. man jāpietiek ar apziņu, ka kādā no paralēlajiem universiem, virs Daugavas pie Salu tilta pilnīgi vienmēr nekustīgi karājas pelēkrozā mākonis.

Ābele Silvija, palīgā!

Vecās skolas biešu salāti ir vieni no maniem mīļākajiem. Šobrīd pat var teikt, ka tie ir mani visbiežāk ēstie salāti (pateicoties tam, ka vārītas bietes var nopirkt veikalā safasētas- absolūts geimčeindžeris [kā to pateikt Latviski, nezaudējot jēgu]).

Process: sarīvēju vārītas bietes (pilnu iepakojumu no veikala, cena 0,90 EUR). Kārtīgi sasmalcinu 3 ķiploku daiviņas, ko ieroku salātos. Pieberu vidēja izmēra sāls šķipsnu, un aptuveni 1:1 proporcijā majonēzi un krējumu.

Sasodīts, cik gardi.


P.S.
Patīk arī modernāki b.salāti, kur nav krējums/majonēze (aizmirsu, kas tur vēl ir).

Hmmm... Varbuut juutinjas nedaudz uzradushaas??

Sisu (2023)

diezgan iespaidīgs kinētiskās enerģijas sastrēgums

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/09.09.2024-navejosa-difterija-atgriezusies-latvija-4-nevakcineti-berni-nogadati-slimnica.a568024/

Stulbas spēles => stulbas balvas

Stulba nianse: Spēlē pieauguši dolbajobi, balvas bērniem.

Sekojot ziņām, var iedzīvoties arī depresijā. Varbūt ne pašas ziņas ir pie vainas, jo ir diezgan skaidrs, ka pasaule nav ideāla, bet tas viss mēdz nākt komplektā ar viedokļiem. "Viedokļiem". Šinī kontekstā nāk prātā joks, ka viedoklis ir kā ānuss - katram viņš ir, bet tas nav jārāda visiem publiski. Man nav problēmas arī ar argumentētiem viedokļiem pat tad, ja beigās es tiem nepiekrītu. Visvairāk jau laikam mani mulsina tas, ka cilvēki soctīklus izmanto terapijas vietā. Būtu drusku vieglāk pieņemt cilvēku bažas, bailes un caurumus zināšanās, ja tas nenāktu formā, kas līdzinās gliemežu uzlidojumam kāpostu ražai. Cilvēku vidū, protams, ir indivīdi ar zināšanām, resursiem un enerģiju, bet ja viņi tiek parauti tajā zampā, sūds vien paliek pāri no tās enerģijas un resursiem.

mans fitbits šodien nolēma pārcelties uz citu laika joslu. to pamanīju tikko, kad apstulbu pie pulkstens desmitiem rītā uz pulksteņa, kad likās, ka nu točna tak jau pus diena ir garām. pirmdienai šis nav labs joks. tagad ir jau divi! nevis desmit. un hujuški, es nevaru nomainīt uz pareizu laiku. visu jau izmēģināju. nesaprotu, kā tas vispār varēja notikt, jo rīta cēlienu viss bija ok. labi, vēlāk cīnīšos, man jau pacietība izbeidzās.

vakarnakt baigi svīdu. tā, ka nācās trīsreiz celties pārģērbties. beigās ietinos lielajā dvielī un nogulēju līdz rītam. jāmet miers alkoholam uz kādu labu strēķi, tas ir, līdz atvaļinājumam. jāsaņemas ieiet atpakaļ kačalkas ritmā. to esmu mazliet palaidusi vaļīgāk, bet tāpat pieturos pie vismaz 3 reizēm nedēļā.

ungārs normāli mani ignorē jau trešo dienu. viņam man bij jāpasaka, vai mēs tad šo piektdien dodamies uz apokaliptikas konci, vai nē. es vairs cerības neloloju. uz nedēļas beigām pirkšu biļeti un iešu viena pati. koncī vienītī vēl nav būts. ieķeksēsim.

The Shawshank Redemption (1994) (revisited)