Kad šovakar pēc darba ietrausos taksī ar pusotru metru augstu spoguli vienā rokā, spilvenu otrā, kā arī telefonu un diezgan smagu somu zobos, vadītājs man aizrādīja, ka durvis jāaizverot saudzīgāk. Man radās jautājums, kā viņš ar tik trauslu priekšmetu kā konkrētais auto taisās piedalīties ceļu satiksmē. Tas taču ir bīstami, galu galā. Var trāpīties daudz jaudīgāki objekti par mani. Kāds olis, vai betona apmale, vai cits satiksmes dalībnieks, piemēram, uz padsmit tonnām.
Bet es biju tik laimīga, ka viss ir ielīdis ar milimetra precizitāti un pirmo piegājienu, ka nejautāju neko, smaidīju kā saulīte un atkārtoti atvainojos. Vadītājs atmaiga tiktāl, ka otrā galā pat palīdzēja visu izkrāmēt. Vai varbūt viņam vienkārši bija bail, ka viņa papīra kariete tomēr izjuks gabalos, ja es tai pieskaršos ar savu dēmonisko spēku, he he.

Straume (2024)

Igaunijas nacionālais muzejs nav vis iebāzts kaut kur Tallinas centrā, bet eleganti nolikts Tartu priekšpilsētā. Nekādu grūtību ar piebraukšanu un stāvvietām.
Jaunieši vispirms dodas uz beķereju pēc bulciņām, tad uz blakus esošo dzērienu veikalu.
Eņģeļa (vai angļu) tilts ir smagnējs klucis, salīdzinot ar Velna tiltu, lai kas arī nebūtu rakstīts ceļvežos.
To, ka neesi vairs Valgā, bet Valkā, jūt pēc bedrēm asfaltā.
Mūsu Rimi karte darbojas arī Igaunijā.

Māksliniece izrādīja apsveicamu patstāvību, tāpēc lielāko daļu laika varēju mierīgi bīdīt savas štelles. Un tādu ir iekrājies daudz: jāpiesaka ūdens skaitītāju maiņa, jāizdomā, kur un kādas pirkt apmēram 100 avārijas stāvoklī nonākušas mājas lietas: grīdas spoguli, jo iepriekšējam salūza kāja, spilvenu Lauvam, jo vecais ir vienkārši nenormāli vecs un saplacis, jaunu gultu, jaunas restes gultai vai vienkārši biezāku matraci...
Šai sakarā: vai ir kāds kantoris, ko noteikti varat ieteikt mēbeļu utilizācijai (konkrēti, jāatbrīvojas no veca, nu jau divās vietās salauzta dīvāna, kas bīstami čīkst, kad uz tā apguļos)? Vai varat ieteikt kādu kantori, ar ko noteikti nevajadzētu sasieties?

gaidīju transportu, iegāju Sidonas, tagad atkal gribu jaunu kleitu, vēlams ar linu sastāvā

Ik skatienā tev nežēlība mirdz,

Jo skaistums tevī ļaunu liesmu dedz.

Tu labi zini — mīlot mana sirds 

Pie tevis tikai gaišas krāsas redz.

Gan daži gudrie sen jau sacīt mēdz: 

Tur varas nav, kas mīlai smilkstēt liek, 

Es neesmu šo domu pievārēts,

Pie sava zvēresta man jāpaliek.

Un zvēru es, ka vēl daudz gadu ies, 

Bet nopūtas ap mani vīsies tā, 

Ka visas tās vienmēr liks atzīties:

Tavs tumšums manī vieta gaišākā.

Melns nav tavs vaigs, bet tavas dzīves stāsts,

Un tādēļ būs šīs tenkas cēlušās.

W.Sh.

“dry your tears
to improve your aim,”

Alpha (2018)

lietas, protams ir jāzina

https://nra.lv/tautaruna/citi/468667-neliels-kultursoks-virieti-izbrina-piedzivotais-biblioteka.htm?fbclid=IwY2xjawFSog9leHRuA2FlbQIxMQABHe6Icv-S1-OAgScl2joTB_EbdTM96We__fl3igj11U8YoFtGlRtSB3v1SQ_aem_fDrUNTBnVyD3xaSQqN1JlQ

beeet es nezinu kas būtu ja tam nošokētajam paprasītu kas ir Diraks, Jangelis, Rikovers, Meitnere, Hābers, Negiši, Borns, Krīks, Habls, Tellers...

Mašīnas iznīdēs cilvēku apziņā Mapatiesības un sagraus Garamantas un kas tad būs??

https://jauns.lv/raksts/bizness/620988-petijums-atklaj-ka-saruna-ar-maksliga-intelekta-catbotu-var-palidzet-mazinat-cilveku-parliecibu-par-sazverestibam

Šis ir absolūts hits.

https://www.youtube.com/watch?v=3BrCvZmSnKA

Laikam kādā vientulīgākā dzīves brīdī, tomēr būs jāpievēršas arī fizikas mierinājumam. Izlases veidā, protams.

"S kvarks jeb dīvainais (strange) kvarks - vieglākais kvarks otrajā ģimenē. S kvarkam piemīt tā saucamā dīvainība un daļiņas, kas to satur, sauc par dīvainajām daļiņām. Pirmā dīvainā daļiņa - kaons - tika atklāta jau 1947. gadā, bet s kvarka eksistence tika teorētiski pamatota 1964. gadā."

Uztura nabadzinātāji - jauna, ražotājiem un lietotājiem draudzīga produktu kategorija

The Book of Eli (2010)

“Extroverts simply cannot be truth-tellers. It is anathema to them because the truth incurs high social penalties.”

Šitais ir traģiski. Sākās ar neveiksmīgu noliekšanos pie izlietnes (nu patiesībā sākās ar 30 gadiem sēdoša darba ar jau pamatskolā iedvestu riebumu pret fizkultūru), turpinājās ar nomaukšanos uz kalna pirms pusotra gada un šovasar - ar nobietēšanos aiz laivas pēc pārāk augsta leciena uz pārāk augsta viļna. Pirms nedēļas jau likās ka tūlīt jau būs labi, tad nevieksmīgs lēciens pāri diviem pakāpieniem pa trepēm - un atkal nedēļa staigājot kā tizlenim un guļot ar spilvenu starp kājām (atkal stipri apņēmos vingrot katru dienu). Un šodien - kad jau gandrīz vairs nekas nesāpēja, pacēlu skūvgriezi virs galvas, sagriezos sāniski, skrūvējot stulbās eņģes, ar galvu turot plauktiņu un te mēs esam - atpakaļ tizleņa statusā ar sāpošu muguru.

un ko tu darīsi, kad tavi sapņi pamodīsies?
svece raujas debesīs

5 e-klases un 1 e-studijas ir drusku par daudz, bet nekas. skaitu atlikušās nedēļas un dienas un jau stresīju jo jau kavēju ieplānoto grafiku - nevienu šī semestra darbu neesmu uzbliezusi (3os vēl pat nav tēmas). loģistika ar skolu un mūzikas skolu un visādām pārceltām nodarbībām jo kāds slims, kāds komandējumā, kāds nevar saorganizēties, plus vēl saraksts salikts kā caur ž. lai maksimāli visu sarežģītu gan pasniedzējiem gan studentiem. šonedēļ vecākajam bija klases ekskursija uz Jūrmalu ar vilcienu un tikai klases audzinātāju un Tarzānu vai Tīklu parku un sīkām ekskursiju diena ap skolu (nr.2 krietni uzmeta lūpu)
vispār ir samērā norm, cik varu ņemu visu vieglāk, bet ik pa laikam tāpat stress uzdod pa nerviem, šovakar arī norāvos un apaurojos par sīkumu. atvainojos, bet jūtos kā tārps. ir arī labais - transportiņš pa tiešo uzreiz pirms/pēc lekcijām ar labu kompāniju, sīks uzkalpojies līdz pūšanai niedres mēlītē un sīka šodien (ar drāmu) dabūja vijoli, vēl augustā draudzene iesāka saukt pastaigās, pirmdien nenosprāgu tikai tādēļ, ka tie 5,2 km dažas reizes nedēļā tomēr dod to efektu arī kājām ne tikai galvai

Kā jūs gatavojat irbenes?
Nekad nav bijusi darīšana, tagadiņ stāv ķēķī ķocītis un gaida. Ko darīt?
Upd. ieliku saldētavā līdz labāku ideju tapšanai. Internetos neviennozīmīgas norādes uz indīgumu.
Būs jāpiekrīt S jociņam par raganu ķēķi.

izdzīvošanas festivāla atklāšanas nedēļu izdzīvojām.
vakar iesita pa nespēku, līdz tam - aidā. likās, viegli, visas tās stundas uzbūvē, agrie rīti, vēlie vakari, dienas no espesso espresso espresso uz prosecco prosecco prosecco. skriet, runāt, smaidīt, plānot, apmaksāt, shēmot, rediģēt.
šis absolūti ir mans formāts.
joprojām deg darbi, pieņemu, ka nākamā reize, kad nedegs, būs novembrī.

apgaismības mirklis. sapratu, kur es esmu redzējusi un ko man atgādina dažas mūsdienu sieviešu sarunas - sliktu aktieru teātri. un tas pat ne vienmēr ir sociālajos tīklos vai tml., tas ir reālajā dzīvē, cik jau nu reāla dzīve var būt darbs. iztēlojieties kādu mūziklu, kuru skatoties paliek neveikli (mūzikas skaņas, piemēram, pat ne filmu, pietiks ar šo bildi), apvienojiet to ar apgarotu balss izteiksmi un iepiniet populāros sarunvārdus, kuri pastāvīgi atkārtojas, bet nekādīgi nemeiko sensu, no sērijas iespējas-jauda-viedums, un jums vajadzētu sajust to, ko sajūtu es. bet varbūt arī ne. teātris man jau tā ne visai, nudien grūti saprast, kā var raudāt no teātra izrādes (ja nu vienīgi dēļ sliktās aktierspēles, nebaudāmā satura un iztērētā laika, ko neatgūt), bet kad tagad arī dzīve ir kļuvusi par teātra skatuvi pilnu ar sliktiem aktieriem, attopos, ka uz šī fona esmu vienīgais rūgumpods, un vai tiešām visi nevar vienkārši ņemt un nomierināties (kāds droši vien teiks, ka man jānomierinās, bet nē, i love to hate you, so, un mums taču jāpieņem visas savas emocijas. denial vai ignorance, no authenticity.

Ir 13. septembra nakts, līst silts, silts vasaras lietus un mums gultā ieleca milzu varde.

lietus gāž no kājām
nenormāli līst
pielīst ir sliktāk

bet tā vispār daudz foršas kultūras pēdējā laikā:
Straume
tad vienā dienā KVFR "Saulainais stūrītis" un “Vientulības simfonija S.O.S.” (kaut kā labi viena otru papildināja)
un tad citā vienā dienā - no rīta Tesas/Oltes filmas skrīnings un vakarā Eglīša izstāde (arī labi viena otru papildināja)

ar zeķi notīrīju muti

Tā kā parasti man nekur nav baigi jāskrien, īpaši neiespringstu, ja cilvēki uzkavējas pāris minūtes ilgāk vai dodas prom pēdējā brīdī. Jo bez cilvēkiem vieta būtu mirusi. Un vispār jau šķiet jauki, ka dažas ģimenes un citi vietējie iedzīvotāji iecienījuši bibliotēkas, lasa priekšā bērniem, rotaļājas, zīmē kopā, rada stāstus. Kā nu es tādā brīdī, kad visi tā aizrāvušies, dzīšu prom. Meiteņu mamma man uzsmaidīja un teica:"Atvainojamies par aizkavēšanos, bet pie jums ir tik interesanti, ka mazie vairs negrib doties mājās." Noklusēju, ka to interesantumu jau rada paši bērni. Brīnišķīgs vecums, kad par visu ir dabiska, liela interese un ir spēja dzīvot brīnumu pilnā pasaulē.

tikko tumsā, lietū, ar plikām kājām mīcoties pa puvekļiem garā zālē, lasīju ābolus (jo es šobrīd neprotu dzīvot tā, lai to darītu pa gaismu, kad nelīst un kamēr viņi nav kļuvuši par pilnīgiem puvekļiem, savukārt, vīrs neprot dzīvot tā, lai nopļautu zāli) un sajutos drausmīgi, drausmīgi, drausmīgi dusmīga.

Tu biji naiva, es nepiekritu. Un neaizmirsu... Drusciņ, ne vairāk.

Aktuālo ziņu sakarā — Rail un Air Baltic – man kauns un vilšanās Latvijas valsts spējās un perspektīvās.

Vispār attiecībā uz Latviju tas ir ne pirmo reizi.

Attīstība ar diviem soļiem uz priekšu, vienu atpakaļ.

90-tie gadi:
+ atmoda (drīzāk 80-to beigas)
- tai sekojošā deviņdesmito gadu nabadzība un noziedzība
2000-tie gadi:
+ ekonomiskais uzrāviens
- tam sekojošā megakrīze ar Parex bankas beigām un visu pārējo
2010-tie gadi
+ pieaugošais eiropeiskums un likuma vara valsts pārvaldē un sabiedrībā
- pieaugošā apziņa par to, ka no provinciālisma nekur neizbēgt, ka mani uzskati prāvai daļai sabiedrības liekas nepieņemami un cenzējami, ka notiek aktīva pavilkšanās uz dažādiem importētajiem vājprātiem
2020-tie gadi
+ salīdzinoši vieglākās iespējas uz kvalitatīvu dzīvi salīdzinot ar UK, Grieķiju un mazākā mērā citām vecās Eiropas valstīm, kur "dzīve iet uz leju"
- trūkst perspektīvas, kā man šķiet, LV ir bijis daudz iespēju, bet nākotnē tās var nebūt

Esmu ļoti nogurusi no krievu valodas ikdienā.

zajebal plānot loģistiku

Some moves.

https://www.youtube.com/watch?v=EBsIag0TJKk

Nea, nav juutinjas, vienkaarshi ovuleeju.

Contra
Maltās gaļas mērce

Labā sportiskajā formā esot
ātri es uz ēdamzāli nesos,
daudziem pakāpieniem lecu pāri,
ēdīšu es gaļas mērci kāri!

Prātā iesūkusies man kā ērce
skolas maltās gaļas mērce.
Kad to māgā ielikt varu,
tad ar aizrautīgu sparu
Mācos stundā es uz urrā.
Vēders pilns un jauki murrā.

Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.