Shoot me, bet man "Companion" patika daudz labāk kā "Mickey 17". Neviena no viņām nav groundbreaking, pie tam viena ir action, kamēr otra... komēdija? Un tomēr "Companion" izdevās aizskārt visādas interesantas tēmas niansēs, kamēr "Mickey 17" satīra bija nedaudz on the nose. Varbūt arī gaumes jautājums, jo man kosmiskās mitrenes šķita daudz simpātiskākas par Patinsonu, lai gan hands down, Patinsons kā aktieris ir ok, ja reiz var iemiesot tēlus, pret kuriem rodas tik dažādas emocijas. Iespējams "Companion" pat iegūtu, ja viņā būtu Patinsons.

Anyway, "Companion" atgādināja par šo "Bojack" citātu: "That's the thing. I don't think I believe in 'deep down'. I kind of think all you are is just the things that you do."

Viena lieta, ko es apsveru atgriezt savā dzīvē, ir datorspēles. Es zinu, ka tā ir laika izšķiešana, bet... neizliksimies, ka mūsu smārtfoni mums ļoti palīdz būt produktīvākiem. Un nav arī tā, ka mēs mūsu produktivitātes augļus paņemsim sev līdzi kapā. Es datorspēles liktu blakus mūzikai, kino un pat grāmatām, un cilvēki pat mēdz veidot attiecības ap šo hobiju, lai arī ko par to neteiktu ģendreu stereotipi.

Pagaidām kā occasional pāra aktivitāte ir parādījies "Mario Kart" un "Battle City", un ir diezgan jauki, bondings notiek arī šādā veidā. Bet ir reizes, kad smadzenes ir pārcepušās, un utopiskās idejas par kaut kā jauna apgūšanu atkāpjas, un man ir kādas divas stundas brīva laika, kurās ne vienmēr var vai gribās iebāzt filmu. Tas ir iemesls, kāpēc es reizēm šeit čīkstu par to, ka visi seriāli besī. Tas Ķīnā ražotais open source puļķis, ar kura palīdzību tiek spēlēts tas pats "Battle City", atgādināja par dažām datorspēlēm, kas man kādreiz patika. Piemēram, "Worms Armagedon", "Red Alert", u.c. Es spēju iztēloties, kā šīs spēles varētu kļūt par kaut ko, kam iztērēt kādu stundu sava laika nedēļā. No worries - tūlīt nāks būmeris. Tā kā man ir Makbuks, manas iespējas ir mazliet ierobežotas, un tieši augstāk minētās spēles es nemaz tā vienkārši dabūt nevaru pat par naudu. Es vakar noskatījos kādu saujiņu spēļu apskatu, un man jāsaka - hard pass. Ir dažas skaistas "Mario Bros" tipa arkādes, ko es varētu apsvērt, bet viss pārējais izskatās pēc tādas alternatīvās realitātes, kurai man nebūtu laika, un pat iespējam mani tās garlaikotu. Es laikam drīzāk ietu garākās pasteigās ar suni pamētāt bumbiņu.

All that said, eksperimentu ar retro spēļu puļķi es tomēr uzskatu par veiksmīgu, un es pat neizslēdzu iespēju iztērēt kaut kādu naudu spēļu konsolei. Es gan nezinu kādai, jo es no tā neko nesaprotu, bet ir stipras aizdomas, ka "Mario Kart" ļoti ietekmēs šo izvēli.

Man jāsaka, ka es esmu tomēr diezgan lielā ahūnā par lietu kārtību pasaulē, un galīgi ne par tām lietām, kas šķistu acīmredzamas. Skaidrs, ka mūsu reģiona ļaunuma impērija ir Krievija, un tāpēc mēs baigi mēģinam izlocīties visneiedomājamākos veidos, lai izpatiktu ASV administrācijai. Es pat vienu brīdi gūglēju Baibas Bražes politisko piederību, jo pat neuzturot lielas ilūzijas par Jauno Vienotību, man bija neliels pārsteigums uzzināt, ka mēs esam "perfekti sabiedrotie" pašreizējai ASV administrācijai.

Tikmēr ASV pragmatiskā politika meklē savu labumu pasaules haosā. Piemēram, meklējot labus dīlus par derīgajiem izrakteņiem. Pat korespondentam nācās norādīt, ka runa nav par Ukrainu, bet gan Kongo. Es pieņemu, ka nav nekas pārāk traģisks dīlā, ja valsts sev pieejamos resursus apmaina pret tādiem, kādi tai nav pieejami, pat ja tā ir drošība balstīta militārajā kapacitātē, bet nu pajautājiet man uz ielas, ko es domāju par kāda Āfrikas līdera atbalstu viņa centienos panākt stabilitāti viņa valstī. Jā, sure, esmu dzirdējis par to, ka Āfrikā ir noticis etnisks genocīts, bet manī nav tik daudz white dude confidence, lai es apgalvotu, ka es saprotu, kuri tur ir labie tēli, un kuri sliktie. Un tāpēc manuprāt mums būtu jāuzticas ārpolitikas ekspertiem, un jācer, ka viņi ir labi cilvēki savā dziļākajā būtībā, un izkaidros mums lietas vienkāršiem vārdiem. Vai mums tādi ir? Nu man būs grūti uz vārda noticēt kādam, kas bez žagošanās un minstināšanās ir spējīgs pastāstīt, kā Izraēla dara visu pareizi.

Bet jā, ASV ir sava privātā militārā kompānija, kas darbojas Āfrikā. Rings the bell? Turpat ir Ķīnieši, kuriem ir pieejas lielākai daļai pasaules derīgo izrakteņu, un es pat negribu domāt, uz kā balstās viņu prentenziju leģitimitāte. Skaidrs, ka Ķīnieši ir ieguldījuši milzu naudu jaunattīstības valstī, bet kas notiks, ja kāda no viņām gribēs pasūtīt ķīniešus dirst? Kaut kā ir sajūta, ka tas viss nebalstās uz cēlām jūtām un pateicības pret Ķīnas komunistisko partiju. Mēs te, protams, varam sakrustot pirkstus, un cerēt, ka šīs milžu grūstīšanās rezultātā mūs kāds tīšām vai netīšām nesamīdīs, un ka mums kaut kā noderēs mūsu ādaskrāsa, bet man reizēm tas maizes riecientiņš sprūst rīklē, kad nākas painteresēties par to, kas no tiek plašajā pasaulē. Es gan arī izmantoju iespējas pasaudzēt savu psihi, un nedomāt par lietām, kuras es nevaru ietekmēt, bet diemžēl tā ir tāda mērķtiecīga meditācija, un dabiski man tas nesanāk.