"Kad katra diena var būt pēdējā, tu sāc dzīvot pa īstam."

Šis ir par dzīvi Ukrainā kara apstākļos. Es, protams, saprotu vajadzību saglabāt optimismu par dzīvi arī kara apstākļos, bet bieži vien es novēroju, ka tas kļūst par kara fetišu, un īpaši jau to cilvēku vidū, kurus karš tieši neskar. Ir atšķirība starp bailēm no kara, un praktisku darbību veikšanu situācijai, kad notiek ļaunākais, un to, kad cilvēki sāk spēlēt kariņos. Dzīvi, protams, visu turpina būvēt miera apstākļiem, jo pretējā gadījumā tomātus sāktu audzēt paši, nevis priktu veikalā, vai skvoša vietā ietu uz šautuvi.

Bet vēl mani kaitina tāda kā kara emocionāla attaisnošana dēļ savas nemācēšanas dzīvot. Katra diena var būt pēdējā, un tam nav vajadzīgs karš. Tur, protams, ir zināma statistiska atšķirība, ja riskam nomirt ceļu satiksmes negadījumā mēs pievienojam iespēju nomirt no pretinieka raidītas raķetes, bet karš nav stress veselīgās devās, un nekādu autentiskumu dzīvei nepiešķir. Šis man atgādina komentārus Feisbukā, kur vienam džekam, kurš pasūdzējās par saviem diezgan iespaidīgajiem depresīvajiem stāvokļiem, cita starpā ieteica aizbraukt pakarot uz Ukrainu. Man ir ko ieteikt cilvēkiem, kuri šādu padomu neuzskata par problemātisku, un parasti tā ir terapija. Ja tu kaut kādā mērā dzīvi miera apstākļos vērtē zemāk, kā dzīvi kara apstāķļos, tev noteikti ir kādas problēmas, kuras ir vērts atrisināt.

P.S. Arī žurnālistika nav daiļliteratūra, un meklēt sevī Hemingveju var arī citos veidos.

Pirms dažām dienām biju liecinieks vienai citai epizodei, kas demonstrēja cilvēku vajadzību uzturēt iekšējo mitoloģiju.

(Side note: kaķis no laukiem bija atvests uz pavasara tehnisko apkopi, ir pie labas veselības, atblusots, attārpots, viņiem ar suni attiecības ir uzlabojušās, lai gan suns joprojām ir nīdī bēbis, un zināmu stresu saglabā.)

Gaidījām ar kaķi vetklīnikā, kad vetārsts mūs pieņems, kad tur ieradās kāda tante. Viņa gribēja uzzināt, ko viņai iesākt ar kaķi, ko viņa pusmirušu atvedusi no laukiem, un tagad viņš divas dienas neesot ēdis. Sarunas gaitā, protams, tika secināts, ka kaķi vajag atvest atrādīt, bet cita starpā vetārste izmeta frāzi, ka neviens nemirstot no vecuma, visi mirst no slimībām, kas vecumdienās kļūst aizvien biežākas. Tas tantē trigerēja pretestību, un viņa ļoti uzstāja uz to, ka viņai bijusi vecmāmiņa, kas nomirusi miegā, un viņai nekas nekaitēja. Vetārste ne pārāk uzstājīgi piezīmēja, ka tikai tāpēc ka neviens nezināja, kas vecmāmiņai kaitēja, nenozīmē, ka viņai nekas nekaitēja, kas trigerēja turpmākus mēģinājumus apgalvot, ka vecmāmiņa pilnīgi noteikti bija spirgta un pie labas veselības. Par laimi saruna atgriezās pie sirgstošā kaķa, cilvēki vienojās par rīcības plānu, un mēs ar kaķi varējām doties kabinetā.

Varēju releitot ar vetārsti, ka reizēm ar savu racionalitāti var nonākt sarunās, kurās nebija vēlmes nonākt. Tad ir svarīgi ātri no tām tikt ārā, nevis kliedēt kāda vēlmi turēties pie savas dziļas pārliecības.