Es šorīt Feisbukā saņēmu draudzības uzaicinājumu no kāda christian nationalist crypto-bro. Atšķirībā no "spied uz šī linka, lai redzētu mani bez biksītēm", šis pat izskatās pēc īsta un reāla cilvēka, un ir gatavs inceļiem pastāsīt, kā tikt galā ar lieko svaru, ka strādāt no deviņiem līdz pieciem ir stulbi, un ceļš pie miljoniem ved caur finanšu spekulācijām.

Lai gan savai metālista rage fāzei es esmu ticis cauri, un es nedošos dedzināt baznīcas, un negriezīšu krustus otrādi, bet katru reizi, kad es sastopos ar kristietības tēmu teju jebkādā kontekstā (varam vispārināt uz reliģiju), man drusku rodas vēlme ievemt sev mutē. Tas ir milzīgs racionalizēšanas darbs un iekšējā līdzsvara meklējums, lai vispār spētu konceptuāli pieņemt, ka kristietis automātiski nav arī idiots. Kaut kā runas par čakrām un jogu manī neraisa tik automātisku reakciju. Katrā ziņā, lai manī iezagtos kaut vai neliela pārākuma sajūta, cilvēkam pietiek paziņot, ka principā viņš tic Dievam, pat ja kristietību nepraktizē. Kaut kādas Agneses Irbers es, protams, uzskatu vispār par hospitalizējamām, bet šīs kategorijas cilvēki gan īpaši cenšas, lai panāktu šādu attieksmi.

Es teiktu, ka 21. gadsimtā mēs savas tieksmes pēc garīguma un morāliem meklējumiem varam apmierināt arī citos veidos. Ir tomēr tik daudz filozofisku traktātu sarakstīts.

Vēl pasaulē ir tāda parādība kā sporta kluba tētuki. Sāksim laikam no pozitīvā gala.

Pirmdienās pēc mana treniņa sarodas kaudze ar bērniem, un pilna recepcija ar vecākiem. Daļa no vecākiem ir tādi, kas jau gadiem nāk uz savām grupiņām, es aptuveni nojaušu viņu nodarbošanos, un ļoti necienu viņus par to, bet taisnības labad tīri cilvēcīgi viņi nav sliktākie cilvēki pasaulē. Viņi paši pēc brīža uzrodas ģērbtuvē, lai dotos uz savu treniņu, viņi ir gana paškritiski, empātiski, un spējīgi izrādīt mīlestību. Galvenokārt es viņu klātbūtni pamanu tādēļ, ka sporta kluba priekšpuse ir pārparkota kur drīkst un nedrīkst stāvēt, un man ar savu kuģi tas rada problēmas tikt laukā no stāvvietas, lai gan ierodoties uz treniņu es nevaru paredzēt visus ģeniālos cilvēku pārkinga skilus, un totālu nemēģināšanu padomāt par citiem.

Nav daudz, un tādus es pārsvarā pamanu pa dienu, kas iet trenēties kopā ar savu bērnu, un tos nākas paciest kopā ar to bērnu. Reizēm man rodas vēlme tādiem darīt pāri, pastāstīt viņiem, lai liek bērnam mieru, un lai vispirms savāc kārtībā sevi, ja reiz viņš ir tik zinoši par to, kā vajag lietas darīt pareizi.

Un arvien vairāk es sāku pamanīt tos, kas atved bērnu uz treniņu, un tad vienkārši tur recepcijā sēž. Es nezinu katru individuālo stāstu, bet man gribās šos cilvēkus turēt aizdomās. Sure thing, bērnam ir divi vecāki, un ja ir situācija, kur vienam no viņiem bērns ir jāaizved uz ārpus skolas nodarbību, un jāziedo šis laiks no sava dienas, neko darīt. Bet man liktos loģiski, to laiku nevis vienkārši nobumbulēt, bet arī veltīt sportiskām aktivitātēm. Un tas nav obligāti jādara kopā ar bērnu, un ja bērnam ir treneris, pat labāk ja vecāks nejaucas iekšā treniņa procesā. Kas mani satrauc, vai tie jaunie džudisti un kikbokseri paši ir izvēlējušies šo hobiju, vai arī tā ir tieši šo tēvu izvēle viņiem likt trenēties. Es esmu atskatījies uz bērniem, kas ir nelaimīgi par to, kur viņi ir nonākuši, es zinu reālus piemērus, kur tēvs nelaiž savu sešgadīgo dēlu uz dejām, bet liek iet uz džudo, kur citā starpā ir jāpiedalās arī sacensībās. Un labi, man nesaskan dzīves filozofija ar gym bros, kas savus bērnus audzina par nākamajiem gym bros, but my guy, ja tu savu filozofiju realizē tikai caur saviem bērniem, I spit in your soul. Kanta imperatīvs to the rescue. Your children are not means to your goals.