Man ar katru dienu vairāk krīt uz nerviem tā zelta investīciju reklāma. Izvēle ne ta gudriem, ne ta izglītotiem, katrā ziņā šāda trika mērķauditorija man zīmējas apmēram Dilberta priekšnieka veidolā. Es laikam piespiestu investīciju un pensiju fondu reklāmām likt klāt diklaimeri, līdzīgi kā alkoholam, vai medikamentiem.

Var arī mest man ar akmeni, bet nebūdams nekāds investīciju speciālists varu izsecināt sekojošo - zelta cena ir augsta tad, kad ir pēc tā pieprasījums, zema, kad ir piedāvājums. Jā, tad nu gan secinājums, dooh! Ok, atpakaļ pie zelta, un pieliekam šai aksiomai klāt vēl dažus faktus. Kad ir pieprasījums pēc zelta? Pareizi! Tad, kad ir sūdi! Kad sūdi beigsies, un tu gribēsi tikt pie saviem iesaldētajiem līdzekļiem, kas notiks ar zelta cenu? Tādu gudrīšu kā tu būs pilna pasaule. Right! Kur paliek starpība starp augsto cenu, kad tu pirki zeltu, un zemo, kad tu to pārdevi? Arī nav tālu jāmeklē. So, faktiski iespēja nopelnīt ir tikai tad, ja tu laicīgi esi pircis, un laicīgi pārdevis. Arī lai izietu pa nullēm ir mazliet jāpaseko svārstībām. So, faktiski tas zelta pirkšanas un pārdošanas pasākums, un sekošana visām tām svārstībām ir investīciju bizness. Tas pats, kas ik pa brīdim piedzīvo krīzes. Vienīgais scenārijs, kad cilvēks varētu gribēt pārvērst savu kapitālu zeltā, lai to pasargātu, ir tad, ja viņam naudas ir pilna dirsa un mazas ragutiņas. Viņam kāda kapitāla daļas iesaldēšana varētu neietekmēt tekošo deficītu. Baidos, ka tieši šādam cilvēkam varētu rasties kārdinājums mazliet nopelnīt un masu psihozi, kad cilvēki nez kādēļ būs iedomājušies, ka zelts kā reizi būs tā lielā vērtība.

Vienvārdsakot, vairākiem atmiņā ir aizķēries fakts no vidusskolas ekonomikas pamatiem, ka nauda pati par sevi nav vērtība, bet īsti nav tapis skaidrs, kas tad ir. Nez kādēļ ir radies priekšstats, ka pamatīgu sūdu gadījumā zelts nu kā reiz būs tā lieta, ko katrs gribēs iemainīt pret maizes gabalu. Vai varbūt no tā varēs pārtikt? Ja nu tiešām gribās pasargāt kapitālu, vajag padomāt, kas šobrīd ir lēts, bet pēc tam tā cena varētu pieaugt. Iz sērijas, sensacionālā ziņa - krīzes laikā pieaudzis pārdoto luksusa auto skaits. Ak, vai, ak, vai, buržuju cūkas! Well, nevajag par luksusa auto domāt kā par salonā redzamo Hundai Getz, kas pēc diviem trim gadiem kļūs par mazlietotu auto, vai par ilgu noliktavā aizstāvējušos nelikvīdu. Luksusa auto cena augs, kad jaunie un nesen skolas beigušie brokeri sāks mētāt naudu apkārt. Gan jau arī cilvēks parastais var izštukot, kas ir tās lietas, ko šobrīd var dabūt pa kapeikām, jo kādam pietrūkst tekošajiem rēķiniem, bet parīt būs viegli konvertējams cipariņos bankas kontā. Kāds pleķītis zemes, kāds traktors, darbagalds. Nu, ja zīmējas apokaliptiskas ainas, un šķiet, ka rīt nāks krievi vai ķīnieši, tad jau laikam ir jāpērk šaujamais. Tāda manta noteikti būs vērtē pie šāda scenārija.

Kamēr sievietes apgūst filirta un vibratora mākslu, tikmēr vīrieši pērk labi aprīkotus apvidus auto.

Te viens rakstiņš (krievu val.) par žurnāliem, blogiem un reklāmu. Īsumā stāsts par to, ka reklāmas žurnālos ir dārgākas, efekts ir mazāks, kā to pašu reklāmu izvietošana blogos par mazāku naudu. Iemesls ir banāls. Blogiem ir lielāka auditorija. Kāpēc tomēr drukātie žurnāli pastāv? Tiek apgalvots, ka pie vainas ir atstrādāti kanāli, pieradums un psiholoģiski aspekti.

Te nu man rodas dažas pārdomas:

* Lai arī Krievija varētu apskaust Latviju pēc interneta izplatības līmeņa (pieņēmums no raksta), kurš blogs Latvijā varētu lepoties ar tādu auditoriju? Mums ziņu portāli ir viņu blogu līmenī.

* Latvijā ir novērots arī koncepta trūkums. Vienīgais veiksmīgais piemērs, kas man nāk prātā, ir kakao.lv, un attiecīgi, tur ir arī reklāmas. Viss pārējais ir vai nu par zaļu, vai par nekvalitatīvu. Un ne tikai koncepta trūkums, bet arī kas notiek ar terminiem "portāls", "blogs" un "interneta dienasgrāmata".

* Atgriežoties pie auditorijas, ir tēmas, kuras nevienu neinteresē. Piemēram, ne vienu nepis mūzika, jo mums gadā ir 2, 3 pasākumi, kurus nevar nosaukt par margināliem. Un katrs jūtas gana ģeniāls, lai taisītu savu blogu. Ideja par to, ka metālisti varētu mesties kopā ar pankiem, šlāgeristiem, hipsteriem un operas cienītājiem arī ir apšaubāma. Tāpēc mums ir tādi svarīgi notikumi kā Kiviča grāmata. Bet atgriežoties pie tēmām, vairumam neko vairāk par cibu un sociālajiem portāliem nemaz nevajag. Man, piemēram, nebūtu par ko rakstīt, ja vien es rakstīšanu nepārvēršu par darbu. Rakstīt par profesionālo jomu es nemaz nedrīkstu, nemaz nerunājot par to, ka to darīt latviešu valodā ir bezjēdzīgi.

* Saturs un forma. Druka jau ir tikai forma. Ok, žurnāliem šī izdevumu pozīcija ir mazliet sālītāka kā avīzei, bet tomēr visdārgākais un smagākais vezums ir štats. Tad vai nu štats ir tik dranķīgs, ka nespēj kvalitātē konkurēt ar blogeriem, vai tomēr bezmaksas blodziņš internetos lasītājam šķiet pievilcīgāks par kvalitatīvu žurnāla rakstu. Ņemot vērā, ka arī blogos tomēr ir arī reklāmas un peļņas iespējas, laikam patiesība ir kaut kur tur pa vidu, tā saucamajā zelta šķēlumā.

* Viens liels traucēklis šobrīd tomēr ir tehnoloģijas. Tā vismaz runā. Nu, dažādie formāti, dažādās ierīces ar dažādām jaudām, spējām un funkcijām. Te nu ir jautājums ne tikai par to, kad žurnāli digitalizēsies, bet kad visu to patentu un formātu cīņu nomocītie beidzot paši izlems nopietni ķerties analogās reklāmas tirgus pārdalei, nevis savstarpējiem cīniņiem? Ok, Gūgle šinī lauciņā jau ir izpletusies, un viņai iebakstīt ar elkoni ribās būs grūti, jo viņa jau sen ir platformas brīva. Visi tie Androidi, kas, starp citu, ir zināms veiksmes stāsts, tikai nostiprina Gūgles pozīcijas, kamēr dzelžu ražotāji cīnās par formātiem.

Laikam secinājums no šiem visiem pārspriedumiem ir tāds, ka mediju digitalizācija ir tikai laika jautājums, kuru šinī virzienā dzen tehnoloģijas, bet tās pašas tehnoloģijas vēl ir pārāk lielā haosā, lai tas notiktu jau rīt. Dabīgā pārmaiņu un optimizācijas ceļā viss nostāsies savās vietās. Savukārt Latvija ir ģerevņa, kura ir pārāk maza, konservatīva, neefektīva un to ierobežo valoda, tādēļ globālās pārmaiņas pie mums ierodas pēc gadiem diviem līdz pieciem, kam klāt ir jāpieskaita dažas lokālas īpatnības, tādas kā "es tev, tu mam", "sarunājam pa čomam" un "šito var dabūt par velti tanī tur dirsas caurumā".

Jā, joprojām par Krājbanku. Es te savulaik priecājos par zvirbulīti, kas Krājbankas vārdā aicina krāt. Domas, protams, neesmu mainījis - tā ir ļoti laba reklāmas kampaņa. Tagad tikai jautājums - kāda ir jušana, kad tu esi piedalījies pie visiem šiem zvirbulīšiem, vāverītēm, un īpašajiem piedāvājumiem senioriem?

Mana iniciatīva būtu ar likumu kredītu reklāmas pielīdzināt alkohola reklāmām.

"...hipstermūza Agnese Rakovska". Tā Sānta piesaka savu šī mēneša numuru.

Ja jau iesāku par reklāmām - nevar manam Samsung teļļukam apdeitot softu tā, lai tas lieku reizi nerādītu Samsung reklāmas, kas drīz tuvosies Depo un Kā-Rautām infantilismā? Mēs tā jau teļļuku pārāk neskatāmies, bet uzraušanās uz iznirstošo baneri pa pus ekrāni ar skaņiņu(!!!) Ja es domāju, ka HTC ir good start, tad tagad pirkt Samsungu nupat ir kā pirkt bembi, braukājot apkārt ar nolaistiem logiem, un spēlējot "čornij bumer".

Audzē ūsas, audzē ūsas! Lūk, šitā vajag taisīt reklāmas - http://youtu.be/oGgByLLQwSw

"Dear ....., want to know the biggest trend this season?"

Should I? Zinu, jautājums retorisks. Nebūtu tas cilvēka dabā, iespējams, mēs neuzzinātu, kas ir ņīān-kaķis.