Te viens rakstiņš (krievu val.) par žurnāliem, blogiem un reklāmu. Īsumā stāsts par to, ka reklāmas žurnālos ir dārgākas, efekts ir mazāks, kā to pašu reklāmu izvietošana blogos par mazāku naudu. Iemesls ir banāls. Blogiem ir lielāka auditorija. Kāpēc tomēr drukātie žurnāli pastāv? Tiek apgalvots, ka pie vainas ir atstrādāti kanāli, pieradums un psiholoģiski aspekti.

Te nu man rodas dažas pārdomas:

* Lai arī Krievija varētu apskaust Latviju pēc interneta izplatības līmeņa (pieņēmums no raksta), kurš blogs Latvijā varētu lepoties ar tādu auditoriju? Mums ziņu portāli ir viņu blogu līmenī.

* Latvijā ir novērots arī koncepta trūkums. Vienīgais veiksmīgais piemērs, kas man nāk prātā, ir kakao.lv, un attiecīgi, tur ir arī reklāmas. Viss pārējais ir vai nu par zaļu, vai par nekvalitatīvu. Un ne tikai koncepta trūkums, bet arī kas notiek ar terminiem "portāls", "blogs" un "interneta dienasgrāmata".

* Atgriežoties pie auditorijas, ir tēmas, kuras nevienu neinteresē. Piemēram, ne vienu nepis mūzika, jo mums gadā ir 2, 3 pasākumi, kurus nevar nosaukt par margināliem. Un katrs jūtas gana ģeniāls, lai taisītu savu blogu. Ideja par to, ka metālisti varētu mesties kopā ar pankiem, šlāgeristiem, hipsteriem un operas cienītājiem arī ir apšaubāma. Tāpēc mums ir tādi svarīgi notikumi kā Kiviča grāmata. Bet atgriežoties pie tēmām, vairumam neko vairāk par cibu un sociālajiem portāliem nemaz nevajag. Man, piemēram, nebūtu par ko rakstīt, ja vien es rakstīšanu nepārvēršu par darbu. Rakstīt par profesionālo jomu es nemaz nedrīkstu, nemaz nerunājot par to, ka to darīt latviešu valodā ir bezjēdzīgi.

* Saturs un forma. Druka jau ir tikai forma. Ok, žurnāliem šī izdevumu pozīcija ir mazliet sālītāka kā avīzei, bet tomēr visdārgākais un smagākais vezums ir štats. Tad vai nu štats ir tik dranķīgs, ka nespēj kvalitātē konkurēt ar blogeriem, vai tomēr bezmaksas blodziņš internetos lasītājam šķiet pievilcīgāks par kvalitatīvu žurnāla rakstu. Ņemot vērā, ka arī blogos tomēr ir arī reklāmas un peļņas iespējas, laikam patiesība ir kaut kur tur pa vidu, tā saucamajā zelta šķēlumā.

* Viens liels traucēklis šobrīd tomēr ir tehnoloģijas. Tā vismaz runā. Nu, dažādie formāti, dažādās ierīces ar dažādām jaudām, spējām un funkcijām. Te nu ir jautājums ne tikai par to, kad žurnāli digitalizēsies, bet kad visu to patentu un formātu cīņu nomocītie beidzot paši izlems nopietni ķerties analogās reklāmas tirgus pārdalei, nevis savstarpējiem cīniņiem? Ok, Gūgle šinī lauciņā jau ir izpletusies, un viņai iebakstīt ar elkoni ribās būs grūti, jo viņa jau sen ir platformas brīva. Visi tie Androidi, kas, starp citu, ir zināms veiksmes stāsts, tikai nostiprina Gūgles pozīcijas, kamēr dzelžu ražotāji cīnās par formātiem.

Laikam secinājums no šiem visiem pārspriedumiem ir tāds, ka mediju digitalizācija ir tikai laika jautājums, kuru šinī virzienā dzen tehnoloģijas, bet tās pašas tehnoloģijas vēl ir pārāk lielā haosā, lai tas notiktu jau rīt. Dabīgā pārmaiņu un optimizācijas ceļā viss nostāsies savās vietās. Savukārt Latvija ir ģerevņa, kura ir pārāk maza, konservatīva, neefektīva un to ierobežo valoda, tādēļ globālās pārmaiņas pie mums ierodas pēc gadiem diviem līdz pieciem, kam klāt ir jāpieskaita dažas lokālas īpatnības, tādas kā "es tev, tu mam", "sarunājam pa čomam" un "šito var dabūt par velti tanī tur dirsas caurumā".