| Pusdienu ballītes ir savdabīga pieredze. Beigās tā ēdiena daļa aizvirzās kaut kur fonā, neskatoties uz dažādiem ar to saisītiem rituāliem un sarunām par to, kas ir cienastā atnesto cepumu sastāvā. Tas ir drusku kā kopā būvēt templi, vienīgi tas nenotiek nedēļas garumā, un mazliet pāri pusnaktij jau pīkst trauku mašīna, kas ir izmazgājusi lielāko daļu netīro trauku. Cilvēkam vajag savu baru, bet cilvēkam patīk pēc tam nolīst savā drošajā stūrītī, reizēm vienam, reizēm savā šaurākajā "mēs laikam iesim mājās".
Tas "mēs" ir diezgan iteresanta lieta. Ir dažādi "mēs" - mēs vegāni, mēs metālisti, mēs latvieši, mēs ar Jāni un Lauri. No vienas puses tu iegūsi piederības sajūtu, kas nāk kopā ar kopīgām vērtībām, mērķiem un organizētām institūcijām (Institūcijām plašākā nozīmē, kurā varētu ieskaitīt, piemēram, vegānu kafejnīcu, kas apkalpo jūsu specifiskās grupas specifiskās vajadzības.), bet otras puses tu zaudē daļu individualitātes un kaut kādā mērā pat rīcības brīvību. Tu kā indivīds brīvi vari pieņemt jebkādus lēmumus, bet, piemēram, kā vegāns tu neēstu desmaizi autobusa pieturā, kur kāds paziņa tevi varētu ieraudzīt, un rastos iemesls liekulībā apvainot visu grupu. Un tad vēl ir tas pavisam mazais divu cilvēku "mēs". Tu vairs neesi tu, bet tu kļūsti par kāda cita paplašināto identitāti. Jums jautā, ko jūs darīsiet šinī vīkendā, un vai jūs pievienoties uz šo pasākumu. Tā, it kā tu vairs nevari pieņemt savus individuālos lēmumus. Pie tam visi citi "jūs" ir jāpaskaidro. Piemēram, "vai jūs metālisti?" Tikmēs šis divu cilvēku "jūs" jau satur noklusēto otru indivīdu, tāpēc pat nav skaļi jāpasaka, par kuriem "jūs" tieši ir runa, un tas man šķiet drusku dīvaini. Bet arī šinī šaurajā savienībā ir līdzīgi "vērtības un institūcijas" ieguvumi - tu zini, pie kā tu vērsīsies ar savām vajadzībām. And here is the trikcy part - vienmēr būs citi, pie kuriem tu iesi vispirms ar savām specifiskajām vēlmēm un vajadzībām, bet tad kad no tevis kaut ko prasīs, tad ļoti bieži viens cilvēks tiek prioritizēts bez dziļāka pamatojuma. Kas drošvien ir normāli, ja šie svara kausi tiek sakārtoti pareizi. Ne vienmēr pildīt sen dotu solījumu ir svarīgāk par to, lai atbalstītu kādu citu, kuram nekas it kā fiziski nedraud, bet viņam tikko ir saburkusi visa viņa pasaule. Un tas ir atbrīvojoši, ja tev skaidri pasaka, ka mēs neesam saauguši kopā, vai arī - jā, protams, ej glāb pasauli, mēs savus plānus varam pabīdīt uz rītdienu. |
- te no sevis
nekad neesmu sapratis cilvēlkus, kuri šujas, vai piesaistas kautkādai grupai. Un tā ir viņu vienīgā identitāte. Be it metalhead, vegan, gay or whatever. Bet nu tas ir visvairāk manāms tiktokos un citos sūdmēdijos, ūū drama, so offended, tā ka my whole being. emmm..a mosh, have a personality, vai ieraugi, ka aktīvisms nav tavs personality. Tas ir tikai aktīvisms, rispekts nshit, bet nevajag būvēt sevi ap šo vienu lietu.