Oh, god! Es nezināju, ka Creed ir Rokija filmu turpinājums.

Es negaidīju šedevru, bet bija galīgi vāji. Maksimums ko tur varēja izspiest ir tas, ka nevajag padoties. Jautājumi par varoņu rīcību motīviem tur nevienu īpaši neapgrūtināja. Varētu nepiesieties, piemēram, līdzekļiem, kas tika izmantoti mērķu sasniegšanai, bet tad tiem vismaz vajadzēja kalpot brīnišķīgajam stāstam. Stāsta diemžēl tur nebija. Pat ja tā bija filma bērniem, tā sniedza galīgi nepareizu vēstījumu. I mean, mēs nekļūstam īpaši labāki, pārvarot īpaši lielus sarežģījumus, vai pušojot sevi pāri savām spējām. Protams, ir svarīgi piespiest sevi konsekventi atkārtot tās pašas garlaicīgās lietas atkal un atkal, lai piedzīvotu progresu, bet tas nav tas pats, kas sakostiem zobiem spiest sevi pāri limitiem. Es pieņemu, ka šo filmu netaisīja Holivudas Elbakjani, un viņi kaut ko saprot no tā, kā strādā dzīve.

Man gan vietām patika operatora darbs, kas mācēja uzburt atmosfēru un klātbūtnes sajūtu. Bija tur viena Karaļa Lauvas epizode, bet caurmērā uz šādām tādām vizuālām pogām filma mācēja uzspiest. Un vēl bija kruta, ka tur bija Tony Bellew, un tie nebija tikai aktieri, kas tēlo bokserus. Lai gan Bellew varonis nebija pārāk komplicēts, un iespējams viņš vienkārši filmā bija viņš pats, bet varēja noticēt. Viss tas bravūrības šovs, ko var skatīties arī pirms īstiem boksa mačiem.

Kāpēc es šo visu skatos. Laikam es gaidu to vienu filmu par boksu, kas nesagādās vilšanos. Tā nebija arī "Million Dollar Baby" (paldies tev google, ka man bija jāieraksta "women", lai atcerētos filmas nosaukumu), tā nebija arī Southpaw, lai gan Southpaw nebija nemaz tik slikta.

Pirms dažām dienām atskanēja vārds - deeskalācija. Es nedaudz apjuku, bet nācās vien secināt, ka es tiešām biju veicis deeskalāciju. Vēlāk, pāarunājot šo epizodi, es skaidroju, ka šī bija intuitīva rīcība, nevis kaut kas tāds, ko man ir iemācījis šrinks. Tad man jautāja, vai tā ir kaut kāda reakcija, ko es pielietoju pret savu māti, un es teicu, ka totāli un galīgi nē. Jebkādas saspringtas situācijas, kas bija saistītas ar manu māti, manī rasīja vēlmi mukt, pazust, nebūt. Un tad sekoja mic drop frāze: "Man prieks, ka es tev neesmu tava māte." Un šis bija tāds "eureka" moments.

Protams, joprojām ir brīži, kuros es piefiksēju, kā iekšā kaut kāds radījums uz visām pusēm izlaiž adatas, un ir sagatavojies pieņemt sitienu. Pēc tam gan es jūtos muļķīgi par to, ka tas ir bijis kaut kāds joka pārmetums. Un ir vesels čemodāns ar lietām, kuras es daru, rēķinoties ar otru, bet kurām nav nekādas nozīmes. Bet kopumā ir daudz vieglāk lietas neuztvert personīgi. Reizēm gan tā rezultātā ir nepieiešama īpaša koncentrēšanās, lai ņemtu vērā lietas, kuras absolūti nemeikot tev sensu, bet tu centies respektēt otra mazās īpatnības.

Bet runājot par šrinku - ir tāds absolūti lielisks nieciņš kā "Schmigadoon", un tagad arī "Schmicago", un epizodiski ir grūti tur neredzēt savu šrinku. Tīri vizuāli. I wonder, vai tas palīdz trigerēt kaut kādus procesus fonā.

Man patika aiziet iedzert kafiju uz kādu kafejnīcu. Šorīt, izmantojot iespēju pastaigāties, aizgāju pēc banānmaizes, un gāju taisīt kafiju pie sevis. Kas laikam nozīmē, ka ir izdevies izveidot telpu, kurā ir patīkami uzturēties. Pie reizes te var uzlikt fonā skanēt Sleep Token jaunāko albumu, par kuru esot haips. Trauki gan pašam jāmazgā, ka ir zināms mīnuss, bet ne pietiekams, lai uz šejieni nenāktu tos smērēt.