Vienā no Rīgas Laikiem ir tulkotais raksts par to, vai Visuma Odisejas robots Hals ir spējīgs uz slepkavību? Diezgan īss, bet interesants raksts. Tomēr mani mazliet nokaitināja miesiskās pieredzes nozīmes pārspīlēšana vienā raksta daļā, tāpēc gribas šo frustrāciju dabūt ārā no sistēmas. Būs gari un garlaicīgi.

Tātad, ja atmetam teoloģiju, tad cilvēks sākas ar diezgan galīgu un fiksētu informācijas apjomu, iekodētu vienā polimērā. Tur īsti nekā vairāk nav. Protams, tālāk notiekošais cilvēka izveides procesā ir pieredze, bet kaut kā gribas pretoties domai, ka šai pieredzei ir vajadzīgs ķermenis. Es nedomāju, ka no cilvēka ģenētiskā materiāla ir iespējams uzaudzēt kaut ko, kas nav cilvēks. Protams, bez sociālās pieredzes tā nebūs sociāla būtne, bet tomēr tikko mēs izslēgsim kontrolētu vidi, es domāju, ka šī būtne saskaroties ar jauniem apstākļiem tomēr rīkosies kaut kā tikai cilvēkam raksturīgi.

Paņemam par piemēru kādu citu radību, kas arī radusies no fiksēta informācijas apjoma. Piemēram, kaķi. Lai cik ilgi kaķi dzīvotu ģimenē starp cilvēkiem, viņš tomēr nekad nekļūs par cilvēku. Cilvēki jau sen meklē kaut kādus izmērāmus kritērijus, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka. Piemēram, spēju sevi apzināties, atpazīt spogulī, spēju formulēt domas, izjust laiku un citus. Ik pa brīdim dzīvnieki tomēr cilvēkus pārsteidz ar savām spējām, un liek meklēt jaunus unikālos kritērijus. Tomēr ja mēs gatavu kaķi pēkšņi iesēdinātu cilvēka ķermenī, intuitīvi šķiet, ka mums būtu grūti uztvert šādu radījumu par ļoti dīvainu cilvēku. Var jau būt, ka es pārvērtēju šīs pērtiķa smadzenes, un tās tomēr var diezgan viegli apčakarēt, pieliekot apziņai priekšā cilvēka seju.

Lai vai kā, nez kādēļ man šķiet, ka viena svarīga cilvēka formulas sastāvdaļa ir dizains. Un ja ir dizains, tad to ir iespējams replicēt. Katrā ziņā dizainu kopēt mēs jau mākam, un domāju, ka vairs nešaubāmies par to, ka pilnīgi identiskā kopija būs unikāls cilvēks, kurai nebūs kaut kāda garīga vai telepātiska saikne ar oriģinālu.

Tagad atgriežoties pie pieredzes. Iedomājamies, ja mēs varētu radīt apstākļus, kur cilvēks varētu apmierināt visas savas izdzīvošanai nepieciešamās vajadzības, un izaugtu līdz, piemēram, 20 gadu vecumam. Diezgan droši, ka tas būtu ļoti jocīgs cilvēks, kuram būt grūti kontaktēties, pirmo reizi nonākot saskarē ar citiem cilvēkiem. Tomēr nedomāju, ka šādam cilvēkam būtu neiespējami parādīt un iemācīt kaut kādus tikai cilvēkam raksturīgus konceptus. Šķiet, ka spilgtākais no tiem ir savas mirstības apzināšanās. Šeit gan jāsaka, ka varbūt šoreiz es par zemu novērtēju kaķus, un varbūt viņi to vien dara, kā grimst eksistenciālās ciešanās par savu mirstību. Ieskatoties kaķim sejā, to gan ir grūti pamanīt. Lai vai kā, nedomāju, ka šādā izolētā cilvēkā mums izdotos salauzt pašu cilvēka būtību. Protams, nonākot līdz apziņai par savu jocīgumu, visdrīzāk tiktu salauzts kaut kas cits, bet tā laikam ir cilvēka esence: baidīties un ciest par kaut ko, kas eksistē tikai viņa galvā.

Anyway, manuprāt mākslīgi radīt apziņu cilvēki būtu spējīgi, ja atrastu pareizo dizainu, un spētu iebarot pēc šī dizaina veidotā “robotā” gana daudz pieredzes, bet nedomāju, ka priekš tam robotam būtu vajadzīgas rokas un acis, vai saskarsme ar apkārtējo vidi. Visdrīzāk šo visu informāciju varētu vienkārši pavairot kopējot. Cita starpā, ņemot vērā to, cik pagaidām esam tālu tikuši ar izpratni par apziņas veidošanos, ir zināma iespējamība, ka deep learning ir pareizais dizains, vai tuvu tam. Katrā ziņā lai “robots” bildē spētu atpazīt kaķi, programmas veidotājam īsti vairs nav jāmēģina aprakstīt pats kaķis, bet jāļauj robotam pašam izfiškot savus kritērijus.

Kaut kā diezgan daudz sanāca pieminēt kaķus.

https://isitacat.com/