Lūk, kamēr pilsoniskā sabiedrība satraucas par bezdarbu, darba samaksu, importētu pārtiku, autoratlīdzībām un, joprojām, par abortiem, atradu arī es tēmu, kas nav nejēgā atgremota. Tātad, Jānis Žilde
ir satraukts, ka cilvēkus mūzikas un grāmatu recenzijas interesē krietni mazāk, kā uzbudināts laiku ziņu diktors. Vispareizāk uz šo reaģēja
affair, un ieteica nepublicēt portālā visādu hiņu, nevis satraukties, ka kāds to lasa.
Viens pilsonis (tagad nemeklēšu kurš) te pat cibā pamatoti iekomentēja, ka bezmaksas siera, jebšu ziņu portālu biznesa specifika ir tāda, lai izdzīvotu kvalitatīvas ziņas, tās ir jāatšķaida ar lielu daudzumu klikšita, kas ienes reklāmas naudu. Tāda mediju homeopātija, kas izliekas par efektīvām zālēm galvā sirgstošai sabiedrībai. (Un kāpēc Ļeņins izdomāja, ka proletariātam ir jāmāca lasīt?) Bet šinī biznesa modelī var saprast arī Žildi. Tu savai mūzikas recenzijai esi veltījis laiku, kas, visdrīzāk, ir lielāks par laiku, kas vajadzīgs dažu klikšitu ievietošanai "ziņu portālā", notērējis uzņēmuma resursus, saņemt algu u.t.t., un tas viss interesē kādus cilvēkus... simts, ja paveicās, divsimtpiecdesmit. No reklāmas perspektīvas viedokļa, varbūt, viens raksta lasītājs netīšām ir nospiedis uz kādu baneri. Un pat ja redaktors (ja vien tu pats neesi sadaļas redaktors, un galvenajam redaktoram vispār nesāp galva par tavu tēmu) tev uzsit uz pleca, "vēl viens labs raksts, Jāni", tev priekš nozares labi maksā, un nevienam pat prātā nav ienācis "konsolidēt" tavu nodaļu, tomēr sirdī iezogas šaubas. Par to naudu var noalgot trīs kompleksiem mocītas fešen un seksa blogeres, kas tā vien alkst pastaigāt pa furšetiem, mediju slēgtajiem pasākumiem u.t.t., lai feisbūka draugiem stāstītu, ka viņas ir žurnālistes, un palikšana pie mammas uz kotletēm ar sēņu mērci tagad ir ģimeniska nostalģija, nevis ikdienas rutīna. Vienvārdsakot, mediju konservatīvās inerces pēc tieši šobrīd un tieši tagad satraukumam nav pamata, bet ar sesto prātu tu saproti, ka mūžīgi tā neturpināsies, un kādu dienu atnāks valdes priekšsēdētājs ar jaunās un skaistās dzīves vīziju, un izpiļīs visas blondīnes mediju atbildības vārdā, vai arī konsolidēs visas naudu nepelnošās nodaļas, t.i tevi. Laimes spēle. Štatā nekad neesmu bijis, bet aptuveni iztēlojos, ka šādām bažām ir pamats.
Savukārt, ja runājam par būtisko - ko darīt? Pareizā atbilde - samierināties. Pat cibā tagad var embedēt jūtjūbes video, un var raudāt vai neraudāt par aizgājušo laiku godību, bet tagad tāda iespēja ir, un cilvēki to lieto. Tas pats attiecas uz jebkādām recenzijām. Tagad mums ir visādi blogi, un recenziju filmai, grāmatai vai mūzikas ierakstam var uzrakstīt katrs, kam ir pieejams internets, pie tam auditorijai, kas ir daudz lielāka par visiem Latvijas ziņu portāliem kopā ņemot. Nevienu vairs neinteresē kāda medija bez sejas un satura viedoklis par to kas ir labs un kvalitatīvs. Neviens vairs nemeklē informāciju, bet gan veidu kā informācijas jūrā atrast vajadzīgo. Ja nu tu uzskati sevi par pašpasludinātu slavenību, noliec korporatīvo karogu, novelc korporatīvo t-kreklu, un taisi augšā savu blogu, drukā t-kreklus uz meklē ceļus pie sava lasītāja, klausītāja u.t.t. Cehā pie šprotu konzervu līnijas tavi kolēģi, iespējams, novērtēs tavu sienas gleznojumu, kas ir harmonizējis darba vidi pēc visiem fenšujiem, bet konservu rūpnīcai naudu ienes pārdoto konzervu daudzums. Ja varēs konstatēt, ka katrs darbinieks ieraugot sienas gleznojumu dienas beigās saražo par diviem konserviem dienā vairāk, pačots tev un uvažuha. Citādi tu to esi izdarījis savam priekam un dvēseles attīstībai. Bet varbūt tev ir laiks doties uz cehu kas ražo puķupodus, kur tu savu talantu varēsi novirzīt puķupodu apgleznošanā?