Vakar iemanījos apskatīties dažas politiskās diskusijas krievu kanālos. Secinājums - pie Krievijas tādas, kāda viņa tagad ir, alternatīvu Putinam īsti nav. Protams, es runāju par cilvēku izvēli velkot krustiņus, nevis pašas varas struktūrā. Un arī Latvijai ir ko pamācīties un padomāt, skatoties uz to visu... demokrātijas iestudējumu?

Vispirms, Krivijas politiskās partijas ir ļoti pareizas. Reizēm par mūsu partijām ir šķendēšanās, ka mūsu partijas ir ne zivs, ne gaļa. Ir kaut kādas personālijas ar ambīcijām, un cilvēki viņiem apkārt. Krievijā šinī ziņā, ja tev ir saprāta mazliet vairāk kā kanārijputniņam, izvēle ir diezgan skaidra - komunisti, anarhisti, liberāļi, nacionāļi, imperiālisti un Vienotā Krievija. Dažos virzienos ir ar pa kādai vērā ņemamai alternatīvai, bet kopumā politiskā tirgus piedāvājums ir vienmuļš, un visi margināļi ir interesanti vien dažiem snobiem. Tā rezultātā komunistiem ir savs stabils vēlētājs, tādam mežonīgam liberālismam arī ne visi ir gatavi, tāpēc lielajam vairumam ir svarīgi ir neiebraukt sapuvušajā kapitālismā, bet arī lai komunisms akurāt uz galvas atkal neuzkrīt. Ja par Latviju, tad arī mums te konsolidācija notikusi, kas rezultējies dažās lielās un diezgan raibās kompānijās.

Otrkārt, īsti līdz galam nesaprotu to Krievijas varas struktūru, bet viens gan ir skaidrs, tiek runāts vienīgi tikai par uzvaru. Tāpēc visi ir sacepušies par tām godīgām vēlēšanām. Tā arī saka - ja vēlēšanas ir godīgas, un mēs godīgi zaudējam, mēs esam gatavi pacelt rociņas gaisā un iet dirst līdz nākamai varas pārdales iespējai. Tur izpaliek kalkulācija, ar ko mēs te draudzēsimies, kuros jautājumos mēs varam piekāpties, kuri jautājumi mums ir principiāli. Rezultātā, ja tev satrauc, piemēram, dzimuma vienlīdzības jautājumi, vari zīmēt plakātus un iet ielās. Tam gan ir visai pastarpināts sakars ar prezidenta kandidatūras izvēli, bet ko nu vērā ņemamie spēki liek krievu tautai priekšā, ar to jādzīvo. Un ja šinī sarakstā ir pat tādi kā Žirinovskis, tad vien atliek noplātīt rokas un dziļi nopūsties.

Nu, un visbeidzot pats krievu vēlētājs vulgaris. Pie mums cilvēki diezgan ir izgaršojuši tirgus ekonomikas jaukumus, un daudz maz ir iemācījušies, ka dzīvē ir jāparūpējas pašam par sevi. Rezultātā caurmērā kaut kāda nojēga par to, ka šai pasaulē viss ir saistīts, tomēr ir, lai arī tomēr atrodas kāds, kuram šķiet, ka valstij viņš ir jāpabaro, jāapģērbj, jāpabaro un jāizskolo viņa bērni u.t.t., un viņa misija šinī pasaulē ir būt par statistikas elementu, kurš patērē un atražojas. Mēs to mēdzam dēvēt par padomju domāšanu. Savukārt Krievija, kas tur roku uz pulsa globālajos enerģētikas, ģeopolitikas jautājumos, un citos milzu projektos, nevar atļauties visu palaist pašplūsmā. Tur viena čē-pē, un puse Eiropas vēl ņems un paliks bez gāzes. Tad nu valsts žonglē ar miljoniem pilsoņu, cik viņiem būs ogļraču, metalurgu, karavīru, inženieru, un lai to nodrošinātu, valsts būvē veselas pilsētas. Rezultātā pilsonis satrauc tikai dažas lietas - lai būtu maize uz galda, šņabis glāzē, miers ielās un pensija vecumdienās. Un te tu vairs nevarēsi bīdīt pekstiņus par globālo krīzi, par to ka pilsoņu labklājība ir saistīta ar valsts labklājību u.t.t. Ja jau valstij pašai ir globāla ietekme, un viņa sūta cilvēku kosmosā, lai lielie vīri arī štuko kā darbināt to visu shēmu tā, lai pilsonim vulgaris parīt būtu par simts rubļi vairāk. Kamēr tas notiek, vai daudz maz notiek, tikmēr šūmis ir vien nelielā indivīdu lokā. Šie indivīdi bieži vien iebilst, ka ir taču demokrātijas iedejas, ir milzīga plaisa starp eliti un parasto cilvēku, galu galā cilvēku pašcieņa. Arī uz šo varai ir konča spīdīgā papīrītī - uzvara pār nacismu. Lūk jums ir gan pašcieņa, gan vienota ideja, un nav pat pakaļa no dīvāna jāpaceļ, jo viss jau ir izdarīts. Vienvārdsakot, cilvēkam parastajam ir izvēle starp domā un līdzdarbojies, Staļins mūžam dzīvs vai Voloģku, kas gatavs atrocīt pieduktnes, lai maizi iemīcītu, gan ļoteni māk vadīt, ja vurdalaki nāk virsū, gan naftgāzīti notirgot kapitālistiem cūkām. Paskatoties uz visu šo šādi, runas par to, ka valstij šis, un valstij tas, uzdzen šermuļus, jo cena par šādu neiespringšanu ir skaidra, atliek vien uz austrumu kaimiņu paskatīties. So, izvēle ir starp nosacītu mietpilsoņa kofortu, ja kungs būs vēlējies to sagādāt, vai savu nervu bendēšanu un laika tērēšanu, lai rīt būtu par kapeiku labāk kā šodien.

Nu, tas tā, ļoti paviršs priekšstats par mūsu austrumu kaimiņu, jo te jau nav laika mūsu tūdaliņiem izsekot, kur nu vēl iedziļināties lielvaru problēmās. Bet nu jā, personāži viņiem ir kolorīti un retorika īpatnēja. Tur diezgan brīvi runāt par jautājumiem - vai Staļins bija labi, vai slikti. Gribēju jau teikt, ka vismaz pie mums šādu jautājumu nerodas, bet tas būtu diezgan pārsteidzīgi, ņemot vērā, kādu grāmatiņu es trešdienas vakarā pašķirstīju. Vienvārdsakot, tas rēgs joprojām klīst pa Eiropu.