Ja es teikšu, ka šie bija vieni no fantastiskākajiem Jāņiem, tā tiešām nebūs kārtējā banalitāte. Iegūt vienlaicīgi festivāla un ģimeniskuma atmosfēru, šķiet, nekad līdz šim nav sanācis. Ok, ir metālistu tusiņi, bet tas tomēr ir savādāk, un tur stāsts vispār nav par Jāņiem vai valsts mēroga svētkiem. Veiksmes formula varētu būt vajadzīgais cilvēku daudzums (kāds pus simts laikam bija), un pareizā pazīstamu un nepazīstamu cilvēku proporcija. Ok, būšu fašists, bet vecu cilvēku klātbūtne, ar visu spēju iesmīkņāt par jauniešu savārīto vājprātu, man patīk krietni vairāk par man nezināmiem bērniem. Bērnus ir grūtāk atkost komunikācijā, kā arī pret viņiem nestrādā dažādie komunikācijas šabloni, ja vien neskaita "atšujies, nelaime". Bet nevajag pārprast, bērni kuriem bez sirdsapziņas pārmetumiem var uzšaut pa ausīm, ja es viņus pieķeru smēķējam, ir ok.

Par aktivitātēm.

Volejbols - jebkura veida sacensība, īpaši, ja tā vainagojas ar smagu uzvaru, manī rada tādu eiforiju un adrenalīnu, ko var salīdzināt ar dzīvās mūzikas koncertiem, un es nerunāju par Muse kaut kādā Positivus. Manus lāstus un sajūsmu, domājam, dzirdēt varēja visā pus hektāru (minējums) lielajā teritorijā.

Makšķerēšana - tajās piecās minūtēs, kamēr man bija jāpieskata makšķere, izvilku vienu karūsiņu, un palīdzēju vienam sīkajam noķert un izvilkt vienu karūsiņu. Karūsu ķeršana, protams, ir kā sekss ar prezervatīvu, bet tomēr sekss ar prezervatīvu ir labāk, kā vispār bez seksa. Zivs, kas diezgan paspurojas pretī, tomēr nav kāds draņķa asarītis.

Peldēšanās - līst ūdenī īpaši nemīlu, kopš pieaugot pazuda peldēšanās trakulības elementi (tomēr pieaugušiem cilvēkiem patīk pelst, nevis skaļi kliegt un duļķot ūdeni), bet ja apkārtnē uzrodas citi pieauguši bērni, tiek iekaroti ūdeņi. Un sešratā salīst laivā, sacerēt pilnīgi debilus pantiņus, aurot pilnā rīklē pašizdomātas dziesmas, un tādējādi nokļūstot interneta plašumos (nē, ne jūtjūbē... lai gan, kas viņu zina), var arī esot skaidrā. Pirts, jā, tā gan man vairāk patīk ar alus bāzi.

Lauku diskotēka - īsti neizsekoju domu gājienu turp doties, bet kā antropoloģisks eksperiments bija ok. Ātri apnika, bet kopumā atgādināja, cik grūti būt jaunam (un cik forši būt vecam un gudram... t.i. vecam un uzvesties stulbi, to arī apzinoties), kā arī vienkārši iepazīt man nezināmu teritoriju. Pa muti dabūt iespējas gan neradās, jo, ko tur liegties, nav tur ne viena sitēja, vieni vienīgi tirliņi. Pa muti jāiet dabūt dažādos cīņu turnīros. Jā, un dzert alu no pieclitrīgas pudeles disenē pie skatuves vēl nebija nācies. Pareizāk sakot, nebija pārliecības, ka tas vispār ir iespējams.

Ugunskurs - liels, karsts, u.t.t. Kopējiem spēkiem tomēr uzkurinājām to liesmu. Un, domāju nebija daudz, kas tanī vakarā pārlēca viņam pāri.

Un, visbeidzot, nākamā rīta sviesta sarunas, bez kurām nepaiet neviens brīvdabas pasākums. Ir, protams, neliela "anālā fāze", bet kāds radošais potenciāls atbrīvojas to visu ielikt kontekstā, kad smiekli līdz asarām, un sejas muskuļi sāp no smiešanās. Kā arī lielisks pašironijas un draudzības tests. Kas var būt labāks par to, kad neviens nav tiesīgs apvainoties uz personīgiem sitieniem pa kājstarpi, kā arī uzzināt, ka tev "garšo pimpis", par ko tev atliek vien pasmaidīt, vai atvairīt ar veiksmīgu joku. Ja šo radošo potenciālu ieliktu konkrēta uzdevuma rāmjos, kādu pērli izklaides un humora žanrā noteikti varētu izzvejot.

P.S. Jā, nogurumu no šiem svētkiem, šķiet, raksturoja tas, ka pēdējie pieci gadi Līgo laikā tika pavadīti ārpus Latvijas.

P.P.S. Un Līgo, šķiet, šogad man personīgi izvērtās vairāk kā tautas svētki, mazāk kā mitoloģisks un maģisks notikums sakarā ar gadskārtu. Saulgrieži, lai arī bez tradicionāliem zemnieku vai valdnieku rituāliem (kaut gan...), tiešām šogad tika nosvinēti saulgriežos. Ar visu to, ka selebrācijas centrālā tēma absolūti nebija saistīta ar savu pārspīlēti lielo ego, arī šie saulgrieži bija ļoti īpaši man personīgi. No otras puses, domājams tā arī ir gadskārtu galvenā būtība, kad tu svini kaut ko lielāku par sevi, nevis svini sevis piebarošanu ar gaļu, un piedzirdīšanu ar alu. Pēdējo, protams, arī nevajadzētu noniecināt.