Palasīju dažu būmeru pārspriedumus par cilvēkiem, un iedomājos, vai cilvēks principā ir spējīgs fundamentāli mainīties? Tas ir saistībā ar aroganci attiecībā uz jauniem cilvēkiem.

Ja tu trīsdesmit gadus esi racis akas, tad, protam, neviens jaunietis nebūs gudrāks par tevi aku rakšanas jautājumā. Saprotu arī potenciālu iegūt lielāku dzīves pieredzi, bet jau te sākas daži ierobežojumi. Visvairāk jau fakts, ka šinī izaugsmē ar lielāku vai mazāku entuziasmu ir jāinvestējas. Tas viedums nenolaižas tev virsū kā dieva svētība. Man šķiet, ka ļoti liela daļa būmeru kaut kad jaunībā ir apcerējušies, viņiem ir kaut kādi bērni, un tālāk stāsti var detaļās atšķirties, bet kopumā viņi visi kaut kur mētājas pa dzīvi vienā vai otrā formā. Vispasīvākais veids kā iegūt pieredzi, protams, ir izdzīvot dažādus notikumus - ekonomiskas, sociālas, politiskas pārmaiņas un krīzes. Bet jau piedalīšanās vēlēšanās ir vienkāršākā iesaistīšanās forma, un kā mums apgalvo statistika, tā nebūt nav universāla pieredze, kas ir lielāka cilvēkiem, kas ir sasnieguši kaut kādu vecumu. Runāt par emocionālu briedumu vispār nav pamata, ja vien tev nav ļoti specifiskas pieredzes, vai tu apzināti esi pie tā strādājis. Teicienam "boys will be boys" ir ļoti drūma patiesības šķautne tajā ziņā, ka tiešām netrūkst cilvēku pusmūžā un pat vēlāk, kas būtiski neatšķiras no savas divpadsmitgadīgās versijas. Liksim mierā tradicionālās ģimenes lomas, kurās attiecības mēdz veidot viens vai divi emocionāli bērni, bet ir diezgan vienkāršs domas eksperiments - iztēlojies, ka kāda cilvēka teikto saka divpadsmitgadīgs bērns, un vai tas tev šķiet ļoti netipiski bērnam. Šis ļoti lieliski strādāja ar mūsu Bali ceļojuma organizatoru, kad es absolūti bez mulsuma šo kungu varētu aizstāt ar divpadsmitgadīgu zēnu, un pilnīgi nekas manā pieredzē nemainītos. Visbeidzot cilvēku ekspertīze jomās, kuras viņš ir studējis. Cilvēks nevar būt gudrāks vides, ekonomikas, sociālajos un citos jautājumos par kādu citu, kurš ir studējis konkrēto tēmu. To nemaina arī fakts, ka kāds no šiem diviem ir ievērojami vecāks par otru.

Man ir padomā daži jaunieši, kas mani pārsteidz ar savu saprātīgumu neatbilstoši saviem gadiem. Dažās jomās, ne visās, protams. Pagājušajā nedēļas nogalē sanāca pavadīt kompānijā, kas bija paliela radinieku grupa, kur bija viens jaunietis man nezināmā vecumā. Kamēr notika skatu vērošanas aktivitāte, es varēju vien piefiksēt viņa eksistenci, un nepārprotamo atšķirību no visiem pārējiem. Savukārt saviesīgās pasēdēšanas laikā man bija iespēja iepazīt šos visus svešos cilvēkus mazliet labāk. Un tanī brīdī šis bērns transformējās indivīdā ar kaut kādām īpašībām, viedokļiem, humora izjūtu un tā tālāk. Šis priekšstats ir ļoti paviršs, un tomēr tu redzi, ka indivīdu raksturojoši atribūti tur jau ir. Nav šaubu, ka šis cilvēks kaut kad iemācīsies ēst olīvas, dzert viskiju, mainīs viedokli par to, kāds kino viņam patīk, uzzinās, kas var sāpināt citus cilvēkus, kas nesāp viņam pašam, un daudzas citas lietas. Bet vai viņš mainīs viedokli par to, kas ir taisnīgi, un kas nav, vai šī sajūta viņā jau ir noformulējusies? Ir dažādi fakti, ko mēs varam nezināt, un tos noskaidrojot, pielāgot savas attieksmes jaunai realitātei, bet vai pamati tādēļ vien mainās? Intuitīvi man šķiet, ka nemainās, bet tik pat intuitīvi man šķiet, ka es kaut ko būtisku laižu garām.

Anyway, vēl bez atsaldeņiem internetā, kuriem patīk uzstādīt diagnozes, un vērtēt cilvēkus pēc artificial atribūtiem (google translate man šeit nepalīdzēja), Saeimai nesen nolēma, ka sešpadsmit gadīgi jaunieši ir par jaunu, lai paustu savu viedokli vēlēšanās. Es, protams, saprotu, ka mūsu politiskā elite arī nevēlas gluži sev šaut kājā.