Londonā, redz, pēc neseniem notikumiem, esot aktualizējušās antiislāmiskas noskaņas. Like, hello! Es nevarētu teikt, ka kara nomāktās islāma zemēs nebūtu antirietumneicisku noskaņojumu. Ja nu kam būtu jārūpējas par iecietību pret dvieļgalvām, tad pirmām kārtām pašiem islāmistiem, un tikai tad visiem liberastiem pēc kārtas. Nosodīt, uztaisīt kādu piketiņu par pārcilvēcisko stulbumu u.t.t., lai baltais cilvēks redz, ka notikušajam nav sakara ar reliģiju, bet faktu, ka idiotu uz pasaules netrūkst. Nu, ja tam visam sakars tomēr ir ar reliģiju, tad, šķiet, būtu lieki brīnīties, ka lielam sunim ar lieliem zobiem kāds mēģina uzvilkt uzpurni.

Kas mani patiešām turpina pārsteigt, ka uz reliģiskas bāzes vispār ir iespējami konflikti. Tas, ka nav iespējams apturēt slimu idiotu pulcēšanos, kas savu stulbo rīcību pamato ar reliģiskām doktrīnām, tas takā būtu skaidrs. Es vairāk par situāciju, kad izslēdzam slimo idiotu faktoru. Tīri teorētiski reliģiju tomēr primāri interesē cilvēka dvēseles un pēcnāves jautājums, un reliģisku cilvēku primāri satrauc savas un savu tuvinieku dvēseles liktenis. Tad kāda suņa pēc kādam būtu jāsatraucas par kāda cita dvēseli, īpaši to cilvēku dvēselēm, kurus viņš patiesībā labprātāk redzētu sešas pēdas zem zemes, nevis staigājam pa šo grēcīgo zemi. Ok, neesmu islāma speciālists, kā arī precīzi nezinu ko pravietis Muhameds ir teicis, bet spriežot pēc stāstiem par Muhamedu un kaķi(?), ar grūtībām ticu, ka Muhamedam būtu ienākusi prātā doktrīna, ka visi neticīgie būtu jāapkaro. Par tām 72 vai cik tur jaunavām vispār gribās pateikt - oh, you filthy bastards! Tā par ar kristiešiem, kas lien apkarot gejus, abortus un citus pagānus. Nemaz nerunājot par to, kā no mūžīgās dzīvības esam nonākuši līdz ellei, a tevi pis cik lielā katlā vārīs gejus, vai tomēr tevi vairāk pis jautājums, kas būs, ja izrādīsies, ka katlu nemaz nav? Lūk, gribējās kādam kristietim iestumt starp diviem spalvainiem vīrišķa vaigiem, bet redz, nē - tie katli, tie katli. Un redz, ja beigās izrādās, ka to katlu nemaz nav, tad ir palaista garām tāda iespēja. Un tad jau kā anekdotē - bet rūgtums tad palika. Šinī gadījumā rūgtums jau ir avansā.

Vienvārdsakot, šis viss, protams, ir ļoti retoriski. Tas ir vairāk tāds matemātisks vingrinājums, kad mēs nezinām, vai apgalvojums ir pareizs, tādēļ pieņemam, ka apgalvojums ir patiess, un tad veicot dažādas iepriekš pierādītas darbības, nonākam līdz absurdam, tādējādi pierādām, ka sākotnējais pieņēmums ir bijis nepatiess. Tas par to, ka mēs izslēdzam slimo idiotu faktoru.