Šinī visā banku huiņā kaut kā otrajā, vai pat trešajā plānā ir aizgājis Eiropas Savienības vienotās fiskālās politikas jautājums. Kā te izteicās Sarkozī, ir izveidojušās divas Eiropas – viena, kuras valstis vēlas solidaritāti un ciešākas regulācijas savā starpā, un otra, kura ir pievienojusies tikai vienotā tirgus principiem.

So, man, kā izbijušam eiroskeptiķim, visa tā cimperlēšanās liekas tāda liekulība. Apmēram - es jau gribētu piedalīties jūsu tusiņos, bet tikai ja būs nodrošināta šmiga. Ja jau tur esi nolēmis piestutēt savu brālīgo plecu, tad nu, lūdzu, netēlo hipsteri, negriez vēnas, un nestāsti apkārt, ka neviens tevi nesaprot. Citādi kā reiz sanāk, ka vienai cimperlīgai dāmītei atlaiž pusi parādus, lai nebūtu jāzaudē dzīves kvalitātes, kamēr citi zemi ēd, un drīz pliku dirsu staigās. Un visa tā retorika par suverenitātes zaudēšanu. Nu, un šobrīd baigi jūtamies saimnieki savā valsī? Mūsu ņaudētājiem, ka valsts par šiem nerūpējas, neko vairāk arī nevajag kā "Ein Volk, ein Reich, ein Führer". Visvairāk sajūsmu izraisa devītā maija liecinieku sekta Saskaņas Centrs, kuriem pēkšņi ir kļuvusi svarīga neatkarīga Latvijas republika. Sure! Es jau noticēju, ka jūs labāk te negribētu redzēt visādu Anonovu rubļus, un ka jums rūp valstiskā neatkarība, nevis bailes, ka Eiro un vienotā ES fiskālā politika mazinās austrumu kaimiņa ietekmi.

Nu, un kā jums guļās rūpe par Latvijas neatkarību?