| Ķādreiz bērnībā,,, | 13. Jul 2013 @ 16:44 |
|---|
|
Pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) helveticas diskusija par agrāko laiku veļas mazgāšanas metodēm, piedzīvojumiem... |
|
Kāds plauktā atradis cigaretes "Rīga" ar visu kvalitātes zīmi.
Pretēji autora teiktajam, man kkā bērnībā bija radies iespaids, ka to kvalitātes zīmi lipina uz visa, cigaretes un šņabi ieskaitot :)) |
| Rīgas Modes... | 14. Mar 2011 @ 19:23 |
|---|
|
Visupirms - milzu paldies http://www.anii.lv - par iespēju paceļot vēsturē...
( Un tad atnāca 90tie.. ) |
|
Atradums pie cibiņa ofuda |
| kambaris.lv | 30. Jul 2009 @ 09:21 |
|---|
| Fantastika | 1. Apr 2009 @ 12:30 |
|---|
|
Te no neseniem laikiem: vācu kopā dziesmu izlasi "Fantastika 6". Man ir jau trīs dziesmas no izpildītājiem The Cars, Billie un Falco. Vairāk tā uz reizi neatceros, tur bija dziesma no MLTR, bet nez kura, visas tik līdzīgas. "Fantastika" bija sintētiska limonāde un arī dziesmu izlašu sērija. Fantastikas 6. disks bija viens no vienīgajiem Audio CD mūsu mājā, paškopēts un ar krāsu printerī drukātu vāciņu. Tika drillēts spēlējot Transport Tycoon Deluxe uz pirmā Pentium, jo Audio CD spēlēšana nevelk datoru. Uz datora CD lasītāja pat bija "nākamā dziesma" podziņa.
Būtu interesanti iekāpt mūzikas veikalā deviņdesmitajos, paskatīties aizmirstās karstās popsas izlases, aizmirstos vietējos izpildītājus. |
|
Ja kādreiz viena špičkstīte maksāja vienu repšiku un vēlāk 200 repšiki pārkovertējās par vienu latu. Tātad par vienu latu varēja nopirkt 200 špičkastītes. Tagad viena špičkastīte maksā trīs santīmus - par vienu latu var nopirkt 33.33 cik tur špičkastīšu. Tātad lats par brīvvalsts gadiem ir nodevalvējies seškārtīgi? |
|
Tas bija sen, sen, ne jau gluži piektajā gadā, bet vēl krievu laikos. Tai vasarā pēc Černobiļas sprādziena mūs klase aizbrauca uz Ļeņingradu. Izmitināja mūs atpūtas namā Leņingradas pievārtē. Dzīvojām vienā namā ar Černobiļas bērniem. Ļoti jaukiem ukraiņu bērniem. Viena meitene man pat uzsildīja ūdeni, kur matus nomazgāt, jo siltā ūdens nebija. Tagad domāju par to. Manai skolotājai Kreitai pēc daudziem gadiem sākās vēzis. Labi, ka Rīgā gadījās daktere tieši viņas skolniece, deguna kaulaudus izņēma un cilvēks tika glābts. Vakar piezvanīju vīramātei un runājām par lupatām, viņa pastāstīja, ka jāiet uz rengenu fotogrfēt savus aizdomīgos kaulus un vēl, pieminēja, ka nelaiķe profesore Preimāte jau savā laikā teica, ka Černobiļas īstās sekas izpaudīšoties tikai pēc desmit gadiem. Tādas tās lietiņas. Bet es jau neko nesaku, visi mani vidusskolas klasesbiedri četrdesmitgadnieki vēl dzīvi un veseli. Kā tādi Černobiļas burkāni :) |
| tais laikos, lūk, atcerējos: | 19. Okt 2007 @ 10:58 |
|---|
|
klausoties Radio, pirms Vakara Pasaciņas bija klausāmas Laika Ziņas Zvejniekiem. Bieži vien saturīgākas par pirms tam dzirdamajām Laika Ziņām vulgaris. |
| Slimnīcas piens | 19. Sep 2007 @ 12:46 |
|---|
|
Gadiem un gadiem, un gadu desmitiem mani vajāja tā garša, kā garšoja piens slimnīcā no emaljētām krūzītēm. Man toreiz bija varbūt 4 gadiņi, varbūt pat tikai 3. Vakaros atnesa paplāti ar emaljētām krūzītēm ar siltu pienu. Un viņam bija tāda īpatnēja garša. Viņš nemaz negaršoja pēc piena. Garša bija ļoti īpatnēji itnekāda. Bet tai pat laikā tāda, kā nekam citam. Savādāk es gadu desmitiem nebūtu mocījusies ar domām, kāpēc viņš garšoja tieši tā.
Taisot brīvdienās dzīvoklī gada profilaktisko dezinficēšanas procedūru un ķeskājoties ar smirdīgo Domestos, es beidzot atkodu to mīklu. Tas piens tā garšoja tāpēc, ka viņš bija vārīts alumīnija katlā, kurus mazgāja hlorūdenī un kurā pa dienu vārija slimnīcas zupas. Droši vien tikai tie, kas ir ēduši skolas zupas, kas vārītas alumīnija katlos, kas mazgāti hlorūdenī, vēl varbūt pat ar alumīnija karoti no alumīnija bļodiņas, atcerēsies šīs specifiskās garšas nianses.
Un tālāk, kā no kalna veļoties. Dežūras skolas virtuvē, velkot nohlorūdens laukā tur sabērtās bļodas, ēdamzāles slaucīšanu, ķīseļa pļecku dalīšanu pa bļodām. Smirdīgu puvušu kartupeļu pārlasīšanu skolas pagrabā uz aukstas betona grīdas. Brrr.
Bet tas piens man likās toreiz garšīgs. Un agrāk es dažkārt pēc tā pat ilgojos. |
| Mmm, Boy George | 30. Aug 2007 @ 17:08 |
|---|
|
Pikseļaini spēļu automāti tumšās telpās. Mortal Combat. Puišu un puišeļu bļaustīšanās. |
| Tas ir klāt - 8.Marts! | 8. Mar 2007 @ 00:41 |
|---|
|
Jūsu pieredze, toreiz un tagad - kas nemainīgs, kas mainījies? |
| e-mailā ienācās :)) | 18. Feb 2007 @ 22:18 |
|---|
|
Vai Tu esi dzimis pirms 1978. gada?
Tad lasi tālāk!
Pēc 1978. gada dzimušie!
Tinieties miglā!
Tik un tā jūs neko nesapratīsiet!
Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi?
Saskaņā ar teorijām, 2004.-2005.-2006. gados mums jau sen vajadzētu būt mirušiem
KĀPĒC?
Lasiet tālāk!
Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem!
Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām.
Trepju augšdaļā nebija norobežojuma, kurš spēra soli par tālu, nokrita lejā.
Kad Tu pamodies savā gultiņā, neviens Tevi nedzirdēja. Ja kas atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki Tevi sadzirdētu.
Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas kustībām varēja brīvi atvērt.
Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja.
Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist.
Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu.
Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm.
Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās vielas. Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās vairs neražo.
Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk.
Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli.
Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu priekš mūsu auguma.
Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un , ja saplīsa riteņa gumija, tēvs ātri vien iemācīja kā pašam to salabot.
Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta kur mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija.
Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu ne arī tusiņu vietu tīņiem.
Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem, iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un iepriekš norunāt tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi.
Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs nekļuvām resni.
Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens nesaslima
Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma.
Mums bija draugi!
Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika atvēlēta bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā piecēlās un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora)
Tēvs izlēma ko un cik ilgi skatīties.
Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un dažreiz arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu.
Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais par to nelikās ne zinis.
Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, dauzījām ar koku bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm.
Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri to prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo vilšanās.
Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē.
Skolotājam vienmēr bija taisnība!
Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to izdarīt, tad skolā nebija iespējams neko nopirkt. Ja maizīte Tev negaršoja, tad vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušāks kā pārējie!
Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā.
Ja mamma Tev uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, Tu biji “memmesdēliņš” (-meitiņa)
Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar miliciju. Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.
Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām.
Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!
No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties risku-nekaunoties un nebaidoties no sekām.
Vai Tu aarī piederi pie šiem cilvēkiem?
APSVEICU!
MĒS BIJĀM VAROŅI!
Esi dzimis pēc 1978. gada?
Esi bezgala spītīgs un lasi tālāk, ko?
Tagad Tu, memmīti, zini, ko nozīmē būt varonim!
Nosūti šo arī tiem, kuri dzimuši pēc 1978. gada! |
|
Skatoties uz kādu dāvanu, kuras iepakojumā figurēja kanēļa šķēlītes, atcerējos, kā bērnībā, kad veikala pienu vēl varēja saraudzēt, mutere vasarās pirka pa pāris litriem, salēja puslitra burciņās, ļāva kārtīgi norūgt un tad mēs to ēdām ar kanēli un cukuru. Garšīgi bija :))
Tagad kaut ko līdzīgu var ar kefīru mēģināt izpildīt. |
|
peedeejais konduktors Riigaa bija 1.tramvaja marshrutaa... kaadu gadu vinjsh bija vienigais (peedeejais) konduktors visaa Riigaa un es nezin kapeec ljoti lepojos ar to, ka taisni manaa mashrutaa ir kaut viens, bet Ists Konduktors...
konduktors bija sirms onkuliitis, kursh parasti seedeeja tajaa benjkjii pie pakaljeejaam durviim.. katram, kursh pasniedza 3 kapeikas, teica "Labriit", vai "Labdien", vai "Labvakar" - atkariibaa no diennakts laika un izsniedzot biljeti vienmeer "Luudzu!"...
man tajaa laikaa diezgan biezhi naacaas braukt ar tramvaju un, ta akaa mana dzive bija spalaanota liidz sekundei, tad es vienmeer braucu vienaa un tai pashaa laikaa un taapec man biezhi sanaca tikties ar Konduktoru.. visu garo celju liidz centram mees runaajaamies.. par visu ko - par Konduktora darba gaitaas pieredzeeto, par manas neilgaas dzives padarishanaam un pienakumiem... pirms katras pieturas vinjsh atvainojaas "Atvaino!" un izsleejaas, s springti gaididams kaarteejaa biljeti griboshaa pasazhiera iekaapshanu...
un tad, kaadu dienu es iekaapu tai pashaa laikaa tai apshaa tramvajaa, bet Konduktora nebija...
nakamajaa pieturaa es izkaapu un sagaidiju naakamo tramvaju, bet ari tajaa Konduktora nebija..
un nakamajaa tramvajaa arii vinja nebija...
un peec paaris dienaam, kad man atkal bija jaabrauc, Konduktora ari nebija nevienaa tramvajaa...
tas viss notika senajaa 1972. gadaa...
tagad es skatos uz tramvajiem, kuriem uz prieksheejaa vagona stikliem salimeetas papiira lapas ar uzraxtu "Vadiitaajs-Konduktors" un man paliek seeriigi par to, ka veesture atkaartojas....
|
| Mazliet apvainotas meitenes atmiņas par 23.augustu | 23. Aug 2006 @ 06:57 |
|---|
|
Jā, bija 23.augusts un mēs braucām uz šoseju, lai piedalītos Baltijas ceļā... mazā Viola vēl tikai sāka ko nojaust par Latvijas patieso vēsturi un ļoti dziļā zemapziņā līmēja kopā tēta un viņa mammas izteikumus par Sibīriju (un 23.augusta slepeno paktu), kur, kā vēlāk izrādījās, abi bija "ciemojušies" sākot no 1949.gada... Labi, Sibīrijas laiks tēva dzīvē, patiesībā - pusaudža gados - ir izstudēts līdz mielēm... par to šoreiz nē.
Bet - tad, kad stāvējām Baltijas ceļā, man nebija vienotības sajūtas triviāla iemesla dēļ - no manis pa labi stāvošais onkulis nedeva man roku, jo turēja rokās radio, lai "būtu kursā" par šo pasākumu "onlainā"... var jau tai mazajai Violai mēģināt iestāstīt, ka ne jau fiziskās izpausmēs ir spēks un jēga... BET Viola BIJA NIKNA, un nekāda Vienotības Sajūta tajā pusaudzī neradās... baiss niknums uz to onkuli, kurš savā pieaugušā idiotiskajā iedomībā neaizdomājās par to topošo nodokļu maksātāju un LR pilsoni, kam šis Notikums LR vēsturē bija nozīmīgs viņas patriotiskajā audzināšanā...
Par sava patriotisma līmeni TAGAD nerunāšu, jo galvenā sāpe ir par TO Onkuli...
Morāle? Ja ko dariet kopā ar bērnu vai pusaudzi, tad dariet to NO SIRDS UN PA ĪSTAM, tā, lai viņš/viņa JŪT, KA VISS NOTIEK PA ĪSTAM, un lai viņš/viņa sajūt, ka arī jūs, piegaugušie, TICAT TAM, KO DARĀT. Bērni un pusaudži lieliski jūt blefu. Par pusaudžiem man pašai vienubrīd bija šaubas (vai viņi, izņemot savu topošo izcilo personību, vispār apkārt ko redz), bet viena dzīves situācija skolā pierādīja, cik svarīga bija MANIS PAŠAS PATIESĀ TICĪBA TAM, KO DARU, lai pārliecinātu arī savus pusaudžus, ka ir jēga darboties... Garastāvoklis::  pukaina |
| malkas zaagjeeshana | 16. Aug 2006 @ 12:15 |
|---|
|
mako ieraksts - http://klab.lv/users/mako/306961.html, atsauca atminjaa pasha zeeniibu, taada pasha tipa zaagjis, tikai krietni monstriigaaks - motors 4.5kW, zaagja ripa 5+mm bieza un 70+cm diametraa, peec tam, kad bija izsleegts veel ar inerci vien tievaakus kocinjus diezgan paarzaagjeet vareeja, griezaas un vibreeja taa, ka turies tik, man jau pofig, kas notiks notiks, bet faacis gan nedaudz tramiigs bija, ka stiprinaajumi nenoluuzt un tas monstrs neaiziet pa gaisu, bet nekas - pronjeslo, 90o pirmajaa pusee ripu pazinjam prieksh gatera aizmainiijaam pret plaanaaku un mazaaku, peec tam to zaagji vispaar nolikvideejaam pamazaam
jautraakais jau bija, ka zaagjejot skaidas iet pa gaisu Dikti un nonjemot brilles tur kaartinja virsuu, bet redzeet nezin kaapeec cauri tas nemaz netrauceeja
un koka smarzha un sajuutas pirkstu galos, svekjainie skujkoki un sarkanie alkshnji
bet tagad tikai nomalji vai jau sazaagjeeta, nee, nu labi, protams, ka vairaak tik daudz taa jaanjemas nav, bet kaut kas tajaa zaagjeeshanaa tomeer Taads bija |
| Mana pirmā pase | 11. Aug 2006 @ 12:34 |
|---|
|
murkjelis bija ielikusi versiju par savu pasi ar visiem datiem, un es tad atcerējos kādu makten vēsturisku un "krutu" faktu iz savas "baijogrāfijas".
Redzi, es savu pirmo pasi saņēmu 14 gadu vecumā, nevis, kā visiem paklausīgiem pionieriem, 16 gados. A iemesls lielisks - man bija iespēja doties uz Somiju, Alavus, skolēnu apmaiņas braucienā uz nedēļu (tas skaitījās tolaik "kruta", ņemot vērā vēl faktu, ka es nebūt nebiju teicamniece, tikai diezgan aktīva un atsaucīga darbone, kas nepalika nepamanīts skolas vadības gaiteņos). Tika apsvērta iespēja, ka mani "adoptētu" viena skolotāja-līdzbraucēja Ruta Miķelsone (viņas PSRS ārzemju pasē es tad tiktu ierakstīta kā meita; jāpiebilst, ka viņai jau bija arī pašas meita, bik jaunāka par mani). Bet tad kaut kā iegrozījās tie apstākļi (nav ne jausmas, kurš no birokrātiem un atbildīgajiem uzlika savu maigo rezolūciju par pases piešķiršanu "malaļetkai"), ka man bija pašai sava pase...
Un ar laika nobīdi paraugoties uz tām pasēm, kas man bijušas: ārzemju, padomju, LR un LR ar jauno uzvārdu - vissmukākā bilde bija tieši pirmajā pasītē :)) no subjektīvā viedokļa raugoties :))
Protams, dēls tagad mani ir apsteidzis - viņš pie pases tika 6 gadu vecumā, lai drīkstētu šķērsot tuvo ārzemju robežas :))
Jā, un kad notika PSRS pasu anulēšana un maiņa pret LR pasēm, veco pasi saņēmu ar caurumu galvā - tb, tajā bildē, kas bija pasē, man bija caurums galvā labājā puslodē... laikam tad no tā laika man sākās ŽS (skat.bio) |
| Talonu ziepes | 10. Aug 2006 @ 13:31 |
|---|
|
Smieklīgi, bet man vēl mājās aizdurvē iraid talonu ziepes no vēlīniem pad-laikiem aizķērušās. Un es tās izmantoju - nu ne jau putu vannas sagatavošanai, bet - tā, ieskrienot mājās un veicot pirmo procedūru pēc apavu novadīšanas tiem paredzētajā vietā - rokas mazgāju ar tām. Paldies Dievam, nekādas pumpas nemetas. Funkcionē labi:))
Atceros - vēl bija uzklīdušas baumas par miroņziepēm jeb ziepēm, kuras izmantojot līķu mazgāšanai. Tās omīte laukos izmantoja pēc dārza ravēšanas. Tādas specifiski baltas bija (arī no talonlaika iegūtas skaitījās).
Kā Tev ar tām ziepēm? Ar' vēl kas aizķēries? ;)) hi-hi ;)) |
| Sakaru brīvība ;)) | 20. Jun 2006 @ 13:47 |
|---|
|
tas bij tais aizlaikos, kad fiksētā telefonrēķinā bij tikai abonentmaksa (mobilo ēra , šķiet, vēl nevīdēja). Un nekādas minūšapmaksas. Un labi, ka tā.. ;)))
Tavs garākās sarunas ilgums tajos aizlaikos?? |
|
kameer pagaajshceturtdien gaidiiju, lai autinjsh tiek pie vasaras kurpiiteem, pavazaajos nedaudz pa Avota posmaa Matiisa-Gjertruudes, taa nedaudz nostaljgjiski pavazaajos, jo Avotu 51 savulaik bija dambretes klubs, kur 80o otrajaa pusee biezhi sanaaca buut, apkaartnee pazudushas kafejniicas, kuraas pa celjam ieskrienot augoshais organisms aprija kaadu bulcinju un ienjeema dienishkjo kofeiina devu, arii slavenaa izkaartne no seerijas "sojuzagrohimplodimportseljmash" pazuduse, bet iela palikusi taada pati - it kaa centrs, it kaa te pat blakus, bet nepatiikama, un sajuutas, kad skrieshus peec partijas beigaam uz vilcienu, liidz kuram palikushas mazaak kaa 10 minuutes, un kuru nokaveejot autobuss no Ogres uz Maajaam buus tikai 23:20, un smagaa skoleena soma ar gramataam un citiem niekiem, un peedeejaa briidii vilcienaa ielecot, elpa atguuta tikai pie Jaanjuvaartiem, vai nokaveejot to, un pavadot stacijaa stundu gaidot naakosho vilcienu, kas veelaa vakara stundaa arii neiedvesmoja uz varonjdarbiem, taas sajuutas veel tepat meeles galaa, pirms 20 gadiem pagaajushajaa gadu tuukstotii
bet vienreiz pirms kaartas iegaajublakus kafuuzii, nopirku siera bumbinjas, uzreiz neapeedu, peec tam aizmirsu, protams, par taam, un peec tam, protams, briiniijos, ar ko taas graamatas nosmeereetas, tiesa, vairaak jau tika vaacinjiem, juus tachu arii atceraties tos plastmasas graamatu vaacinjus ?! |
| Lozungs | 10. Apr 2006 @ 11:33 |
|---|
|
Savulaik starp Lāčplēša un Kurbada ielām, kur tagad Statoils, bija kaut kādas garāžas-darbnīcas. Un reiz pat "Rīgas balss" veselu rakstu ar bildi veltīja šim fenomenam, kas pavērās visā krāšņumā tiem, kuri no Zemitānu vai Jāņavārtu puses ar vilcienu galvaspilsētā ieradās - BAM SLA .. varēja noprast, ka vēstījuma pamatā - "DARBAM SLAVA" :)) |
|
Bija taču tāda leļļu teātra izrāde, kur karalim (ķēniņam?) bija zābakos zvaigznes sabirušas un tādēļ viņš staigāja uz galvas? Un vēl viņus tur žurka vai kas tamlīdzīgs apdraudēja, jo tā bija papīra karaļvalsts?
Un kas tas bija - filma vai izrāde, kur piedalījās Papagailis un Kokatārps?
Es taču neesmu to visu nosapņojusi?
;) |
|
Latviešu populārās mūzikas klasikas sērijā CD versijā izdota Ievas Akurateres 1988. gada skaņuplate «Spogulis».
A šo es atceros, bija man kādreiz šī skaņuplate, ko drillēju uz RRR ražotā atskaņotāja un pastūža.. Plate bija laba :)
P.S. mako, ja liekas neatbilstoši, vari droši dzēst ārā, neapvainošos ;) |
|
Tas bija 70.tajos gados, kad otrās klases skolniekiem bija obligātā peldētapmācība. Tad nu arī pirmo reizi biju Baseinā..visu to mācību gadu peldējām ar korķa dēlīšiem vai virtenēm ap kaklu...ja nepaveicās, gar asajām flīžu malām varēja arī sagriezt kāju...un bija mazliet bailīgi lekt no paaugstinājuma uz galvas ūdenī...un tie garie koki, ar kuriem bakstīja izmisīgi malai pieķērušos peldētnemācētājus un vienkārši baiļu pārņemtos....nu ja...un jūs arī varat tur paviesoties, tajos 70.tajos, jo Baseinā, šķiet, nekas nav mainījies...vienīgi lietainās dienās caur jumta logiem ūdenī krīt lietus lāses... |
|
alko uz taloniem, bet mums vēl nav sasniegts noteiktas vecuma cenzs..draudzene nez kur izrok (visdrīzāk jau nolej no papuča krājumiem) alus pudeli ar samagonku.
Mēģinam dzert - baigi negaršīga. nodzeram pa glāzītei - pielejam no krāna ūdeni. Mēģinam dzert pa glāzītei, negaršīga - pielejam ūdeni, nodzeram glāzīti, pielejam ūdeni, nodzeram glāzīti, pielejam ūdeni....
TIciet vai ne.. tā pudele tā arī neiztukšojās.. bet mēs protams piedzērāmies un vemstijāmies. |
|
man bija bajgi gruuti ar vinjiem visiem tuseet - ar maniem draugiem..
vinji zinaaja tadas dziesmas, kuras nezinaaju es (Kaa pa miglu.., Naac uz manaam trepeem speeleeties..., Atkal, atkal ir debesis pushu..., un veel visaadas citaadas).. neviens no vinjiem nezinaaja Katjushu, Golubku, Chaiku, Lai vienmeer buutu saule utml...
meitenes (manas draudzenes) nepaartraukti runaaja par pushiem, proveeja sarunaas izkalkuleet kaa skuupstas tas vai shitas (es pa to laiku sarku - fiziski jutu kaa deg vaigi, man bija kauns), puishi - vinji daudz laika pavadija tikai manaa sabiedribaa atsakoties no piedaavaajuma pasaukt arii citas meitenes, runaaja par mochiem, muuzikas ieraxtiem (toreiz labaakie ieraxti bija nelegaali, bet mees pazinaamies ar Lapinski).. esot ar puishiem es leenaa garaa suucu alu vai dzeeru kafiju - visi zinaaja, ka man vajag kafiju - melnu un stipru.. esot ar meiteneem, es dzeeru punshu vai teeju - visas zinaaja, ka man vajag kaut ko karstu...
kad mees bijaam visi kopaa - gan puishi, gan meitenes mees dzeeraam (preciizaak - vinji dzeera) shnjabi, bet es dzeeru kafiju vai teeju - atkariibaa no taa pie kura maajaas mees bijaam savaakushies un sarunas notika par man saprotamamam teemaam - paarsvaraa par dzeju un visai biezhi tika speeleeta "pudele" uz jautajumiem...
pudele griezaas un visi uzdeva tam, uz kuru bija pagriezies pudeles kaklinjsh, kaadu jautaajumu - pasvaraa tadus "Vai tev patiik skuupstities?", "Kas tev garsho?", "Kursh/kura tev patiik?"..
man vienmeer jautaaja kaut ko citu... savaadaaku.. "Par ko tu domaa?", "Kaapeec tu esi taada?" un nekad neprata man pastaastiit kaada tad "taada" es iru..
man bija baigi gruuti ar vinjiem visiem tuseet - ar maniem draugiem..
bet vinji vienmeer man zvaniija un aicinaaja mani kompaanijaa.. es biju vinjiem vajadziga, kaut arii neviens no vinjiem neprata pateikt kaapeec... kaut arii es nepratu taas dziesmas, kuras prata vinji un vinji neprataa taas, kuras pratu es.. kaut arii es skaitiju dazhaadu dzejnieku garadarbus no galvas un ar izteixmi, bet vinji zinaaja labaakajaa gadijumaa tikai paaris rindinjas no taada vai savaadaka dzejdara radiitaa....
mums tad bija 16....
un peedeejo reizi es vinjus redzeeju Dikti Sen - mees jau bijaam visi apbeernojushies un, kaa vienmeer, viens no vinjiem, tikko es ienaacu, ievilka mani virtuvee un siiki un smalki izstaastiija kadas jaunas slimiibas pa shiem gadiem, kopsh nebijaam redzeejushies vinjsh ieguvis un cik reizhu vinjsh bijis slimniicaa, un cits mani paarsteidza - mees jau seedeejaam istabaa, dzeeraam Amareto un es kafiju un peekshnji vinjsh paskatijas uz mani un Ljoti Dziljdomiigi teica: -"Jaa, tagad mees esam pieaugushi.. mums jau ir 30...".... vinjsh bija vieniigais no mums, kuram vel nebija beernu, bet peec paris meeneshiem tam jau bija jaaparaadaas pasaulee...
bet es skatijos uz vinju un pati sevii klusiibaa briiniijos "Pieaugushi!?!? Es noteikti veel neesmu pieaugusi - es veel tikai maacos dziivot...".....
un peec kaadas stundas kopeeja Amareto, mees atkal griezaam "pudeli" un es atkal dabuuju dzirdeet sev adreseetu jautaajumu "kaapeec tu esi taada?" un atkal neviens man neprata pastaastiit kaada tad "Taada"...
man bija ljoti gruti tuset ar vinjiem visiem - maniem draugiem..
bet tagad es gribeetu atkal patuseet ar vinjiem visiem... varbuut es saprastu kaapeec es esmu taada.... |
|
Un vēl bija… Jaunais gads, kad vilka ārā tās un karināja uz egles tādas “girlandas” uz aukliņas salīmētus dubultā salocītus mazus četrstūrīšus ar salaveča, sniegavīra un zvaigžņu bildītēm. Un vēl uz egles karināja konfektes spīdīgās folijās un kaut kādu bārkstainu zīdpapīru, līdz jaunam gadam protams no tām palika tikai papīrs…;o(
Un vēl bija… laiks , kad skolā rakstīja ar tintes spalvām un skolotāji cīnījās pret lodīšu pildspalvām, jo no tām bojājās rokraksts ;o(
Un vēl bija … tāds plombīrs ar riekstiem, lieliem gabaliņiem, tētis pirka uzreiz četrus lika bļodā un ēda ar bleķa karoti. Es nosolījos, ka kad izaugšu noteikti darīšu tāpat… tikai neesmu tādu vairs redzējusi ;o(
Un vēl bija… tā, kad skolā lika priekš formas tērpiem uzšūt un mainīt baltas apkaklītes. Mammucis uzšuva baltu ar melnām pumpiņām un viņu tāpēc izsauca uz skolu ;o(
Un vēl bija… ka mēs sētā rakām štābiņu. Uznāca baigi superīgs ;o) mēs spērām zemenes kaimiņu dārzā , stiepām uz štābiņu un stundām tur sēdējām. Bet pēc tam atnāca kāds tētis un to aizbēra, lai mums nenāktu muļķības galvā. Bet sajūta bija superīga jo mums bija savs noslēpums. ;o)
Un vēl mani neuzņēma pionieros, jo man nebija izcilas atzīmes un viens pieraksts, ka es sēdēju uz jumta un kādam biju iesitusi ar portfeli pa galvu… Neatceros, vai kādam situ, bet ja arī, tad jams bija pelnījis ;oP Tētis aizgāja strīdēties uz skolu un kad atnāca, teica, ka vairs tur nekad neies – viņam līdz kaklam ;o( Negāja arī …
Un vēl...man patika slimot, jo tad man mamma atnesa apelsīnu. Es nezinu kur viņa to ņēma, bet tas bija ar garantiju. Banāni man nepatika viņi bija zaļi un garšoja pēc ziepēm. Mēesmu ēdusi ziepēs , bet tās noteikti garšo pēc zaļiem banāniem. ;o( man ir tāda nojauta ;oP |
|
mazu meiteņu bieds bija melnās volgas ar tumšiem stikliem. kuldīgā klīda baumas, ka jau vairākas meitenītes dienas laikā ierautas mašīnā un pazudušas. esot bijuši redzami tikai rāvēja sarkanie smalkie cimdiņi. volga visos gadījumos devusies drūmajā nezināmajā virzienā. |
| Maskavas salminji | 5. Sep 2005 @ 12:52 |
|---|
|
fedrs kaadaa savaa ierakstaa piemineeja un atkal atgaadinaaja, atgaadinaja par kartupelju salminjiem, iistajiem kartupelju salminjiem, "Maskavas kartupelju salminjiem", kaapeec taads nosaukums nav ne jausmas, bet toreiz atpleeshot valjaa pacinju, kas taa pretojaas un peec tam pa vienam, pa vienam, taukainaas rokas un beerniibas garsha (to, protams, toreiz nezinaaju)
un taas ir atminjas, kuras var uzspodrinaat, jo arii tagad veikalos meedz shamie buut, tikai vismaz pie mums Ogree shamie vieteejaa lielveikalaa bija kaut kaadaa galiigi crazy vietaa, ka atrast vareeja tikai nejaushi :-) |
|
[atvainojiet, ja atkārtošos. slinkums lasīt visus iepriekšējos šīs kopienas raxtus..]
bet kādreiz bija ar metāla atslēdziņu uzvelkamas rotaļlietas. man bija sunīt's, kurš gāja un rēja, dzeltens plastmasas cālis, un neskaitāmi metāla savvaļas putniņi.
tagad iedomājos, ka būtu daiļš skats salikt zālē salikt vairākus tādus metāla putniņus - zilus, sarkanus un raibus, lai viņi tur dzīvojas. |
|
vai jūs arī atceraties - klīda baumas, ka ir izgudrots tāds fotoaparāts vai brilles, kas rāda cauri drēbēm? |
|
atcerieties? bija tādi ķīmiskie zīmuļi, kas jālaiza
a nafig? |
| rotaļlietas | 1. Aug 2005 @ 16:36 |
|---|
|
un lelles man bija visādas, bet vislabāk man patika tās gumijotās - lapsiņas, lācīši, pelītes, pīlītes, gailīši, galvenokārt, gan visas oranžas, bet bija arī dzeltenas un tumši rozā. tētis nesa no darba vietas SCO-starpkolhozu celtniecības organizācijas. kādā sakarā - vispār grūti pateikt. arī, ja bija kāda svētku eglīte, tad līdzās konfekšu un mandarīnu maisiņam pavisam droši varēja cerēt arī uz kādu gumijveidīgo. manai māsīcai bija tādi paši gumiju krājumi. un brālēnam arī. tikai citās krāsās. peles vislabāk varēja atšķirt, jo tām bija dažādi iegrauztas ausis. un tajā visā taču ir kaut kas skaists, ne? nu bija tak?
vēl mums ar māsu bija maziņas figūriņas no nezinīša - pats nezinītis (divi, katrs citā krāsā), zīmulīte, skrūvītis, kaut kāds ķēms ar cepuri sašķiebtu uz sāniem, citus gan neatceros - visi sarkani, zaļi un zili. un mēs spēlējāmies ļoti daudz un ļoti ilgi, vēl padsmit gados. cēlām mājiņas, sadalījām lomiņas. visaktuālākā tēma mums nez kāpēc bija ārzemju viesu ierašanās, tāpat nozīmīgu lomu spēlēja mašīna (kuras mums tolaik nebija) un visādas dīvainas ierīces mājvietā, kas protams sastāvēja no vairākiem stāviem un tajā bija gan lifts, gan istaba katram (kas mums ari tolaik bija tikai viena - visiem), gan televizori un telefoni tajās.
ak un papīra lelles nemaz nedrīkst nepieminēt. lielākoties gan spēlēšanās ar tām aprobežojās ar drēbju zīmēšanu. mēs tikai zīmējām un griezām un piemērījām un citreiz nespējām izgriezt visu, ko sazīmējām, bet turpinājām zīmēt un zīmēt. mēbeles arī. |
|
Мне мама в детстве выколола глазки,
чтоб я в шкафу варенье не нашёл.
Я не пишу стихов и не читаю сказки,
зато я нюхаю и слышу хорошо. |
| klausos te radio | 14. Jun 2005 @ 09:41 |
|---|
|
varbūt kāda mīļa dziesma atsauc atpakaļ bērnībā, skolas dramatiskajā pulciņā, diskotēkā klubā "Oktobris" vai arī pirmajā randiņā kino "Aina" pēdējā rindā :))
http://www.zigmarsliepins.lv/Mūzika: septītās debesis ;) |
|
Lasīju Dirty.ru par bērnības nedarbiem. Man liekas, tēma kā reiz LaikaBedrei. Tātad - komentāros atzīstamies, kādus nedarbus bērnībā esam strādājuši. |
|
80-to gadu plakāts - cik slikti valkāt amerikāņu džinsus...( ... tālāk ... ) |
| 19.05. | 19. Maijs 2005 @ 12:49 |
|---|
|
http://journal.bad.lv/~kuminjsh/148266.html
:)))
Bet vai Jūs atceraties, kā tas bija Jums?;) |
| Vakar pēkšņi atcerējos | 29. Apr 2005 @ 16:31 |
|---|
|
Tas varēja būt 1990. vai 91. gads. Bija naprjažonka ar papīru: grāmatas iznāca ar dzeltenīgi-iebrūnīgām lapām - tā kā ietinamā papīra. Avīzes tāpat. Šokolādes nevarēja nopirkt... šņabis un cīgas uz taloniem...
Bet ne jau par šo ir dziesma;) Bija tāda avīze "Pilsēta", regulāri to pirku: asprātīgi teksti, foršas karikatūras un ārkārtīgi prikolīgi krogu apraksti. Tie, patiesībā, tur bija visinteresantākie. Un man ir tik žēl, ka nesaglabāju NEVIENU "Pilsētas" eksemplāru:(((
Vai kādam gadījumā nav aizķeries kas tāds? Gribētu pāršķirstīt, nokopēt:) |
|
Kad man bija kādi 12-13 gadi, es gāju keramikas pulciņā. Mums bija ļoti jauka keramikas skolotāja Maija Baņķiere. Viņa bija stingra, bet laba. No sākuma mēs daudz virpojām un veidojām no māliem viskautko. Arī tādas medaļiņas ar globuspuķi un balodīti vidū Olimpiādei Maskavā. Tad bija regulāri aizsprūdusi izlietne. Viņa tik bārās un bārās, lai nemazgājam mālus izlietnē, bet mēs mazgājām. Nu ne jau tīšām. Bērnelim taču nav lielas atšķirības vai tie dubļi vai māli. Rociņas jāmazgā, un mazgā tik.
Vēlāk mēs sākām apgleznot visu ko. Šķīvīšus, flīzītes. Tad bija tāda akcija Rīgā, ka to sienu, kas bija skvēriņā pretī Bērnu pasaulei, kur tagad tas itnekādais "Matīsa Centrs", lika ar bērnu apzīmētām, aplicētām flīzītēm. Daudzus gadus vēl tur stāvēja flīzīšauseklīši. Vēlāk uzcēla priekšā kooperatīvu būdas un kafejnīciņu. Bet es jau palielu dēlu vedu parādīt savu flīzīti.
Nu ja. Bet toreiz Baņķiermaija bija dabūjusi ļoti dārgās un deficītās keramikas krāsas, kuras bija jālieto cik tik taupīgi vien var. Jāatjauc ar ūdeni un jāuzklāj plānplānā kārtiņā. Skolotāja teica, lai zīmējam to, kas mums vismīļākais, tuvākais šķiet. Man topā bija zaķi. Biju iemanījusies uzzīmēt zaķi samērā līdzīgi īstam un aktīvi tiražēju viņus visos iespējamos veidos. Tad nu es zīmēju Lieldienu zaķi pie krāsainu oliņu ligzdas. Beāte no manas klases tikko bija izlasījusi grāmatu "Jātnieks bez galvas" un cītīgi izzīmēja šo jātnieku. Vēlāk gan skolotāja tomēr lika uzzīmēt jātniekam arī galvu. Vienai meitenei (neatcerosa viņas vārdu) bija mazais brālis līdzi, no sagatavošanas klasītes, šķiet. Viesturs. Nu ļooooti apaļš puisītis. Bet tāds mīļš un sirsnīgs. Viņš ļoti cītīgi zīmēja. Skolotāja pēc kārtas kādam kaut ko piepalīdzēja un ik pa brīdim skaļā balsī atgādināja, ka krāsas jāņem mazmazlietiņ un otiņas kārtīgi jāizskalo pēc katras krāsas. Apstaigājot galdus, pie Viestura viņa apstājās šokēta un nikna. Viesturs cītīgi triepa tīru dzeltenu pleķi blakus jau uztrieptam neatšķaidītas brūnās krāsas pleķim. Viņa niknā balsī prasīja: "Nu un ko(!!!!) tu te zīmē?!!!" Viesturiņš gardu siekalu pilnā balsī atbildēja: "Kartupelīšus ar gaļiņu" |
|
|
