![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ja jau visi, tad es arī. Pastāstīšu, kā kopā ar Ļeņinu nesu baļķi, tobiš, kā man uz barikādēm gāja.
Man bija 18 gadu, es biju beigusi skolu un študierēju bioloģiju. Bija ziemas sesija, velns ar naglām pilnu spaini jau nāca un viņam bija ķīmijas pasniedzēja seja. (Tagad jūs visi zināsiet, cik man gadu). Biju gan Vecrīgā, gan naktī pie televīzijas. Mani safilmēja vēlākās nacionālās televīzijas filmēšanas grupa visādos lenķos un rakursos, un labu laiku (kādus gadus desmit) barikāžu atceres dienā allažiņ ilgi rādīja visu to padarīšanu, mani tai skaitā, puspagriezienā ar skatu pret varbūtējo ienaidnieku kā Žannu d’Arku pirms kaujas, (tas meitietis melnā beretē biju es), kamēr man aiz kauna gribējās zemē ielīst, jo man protams likās, ka tajā cepurē es izskatos resna. Pēcāk to apnikušo lenti nomainīja pret citu ar savādākiem personāžiem. Visu vēsturisko patiesību jūs jau zināt. Es varu piebērt tikai gaišo atmiņu neatkārtojamā starojuma sauso atlikumu. Pie televīzijas mēs abas ar draugaļu sirsnīgi sasveicinājāmies ar kādu puisieti, kurš likās dīvaini pazīstams. Mēs pat drusku aprunājāmies, kā iet, labi, kā tev, arī labi, un vadījām tādu small talk. Mēs nodomājām, ka būsim ar viņu kopā iedzērušas kādā pārtijā, bet vēlāk atcerējāmies, ka patiesībā esma viņu redzējušas televīzijas ludziņā bērniem „Lolitas brīnumputns”, jo tas ir jaunais, daudzsološais, talantīgais, topošais un piedevām vēl aktieris Artūrs Skrastiņš. Jaunajai paaudzei nevajadzētu brīnīties, ka mēs, tādas lielas meitenītes, esam skatījušās bērnu ludziņu, jo tolaik televīzija nerādīja CSI Maijami un dakterus arī ne, ne Hausus, ne Tirsas, tāpēc visi vismaz ar vienu aci skatījās jebko, vismaz mācoties organisko ķīmiju. Protams, Dona Beiža rullēja īpaši.
Senākās profesijas pārstāvji arī jēmās pa placi kā apsvilinājušies paviāni – jēma intervijas, lika kamerasvīriem filmēt šitā un tā, Jānīt, tu tur pakāpies, tāds labs kadriņš. Tā nu novēroju kādu indīgu kundzīti, riktīga Rita Skeeter, zinies, kura visādīgi izrīkoja cilvēkus ar kamerām un pašus intervējamos, bet kad nu kameras un mikrofoni ieslēgti tapa, saldsērā balstī kā pie svaigas kapa kopiņas dvesa: „Labvakar, mīīiiiļie!” tik izjusti traģiski, itin kā šamai kāds nupat no deguna būtu atrāvis uzkārotās demokrātiskajā Vācijā ražotās basenoškas.
Visi Rīgas sargi bija tādi iejūtīgi un toleranti kā karameles saēdušies bāreņi; kad es Vecrīgā paklupu uz kaučkādas ambrazūras, vairāki vīrišķigi roku pāri metās glābt, un daži pat metās zem manis (sazinkādos nolūkos). Braucot uz Zaķusalu autobusā dažas krievu (!) tantes sāka noriet nabaga nevainīgu padomju rezerves armijas virsnieku, kurš neko ļaunu nenojaušot savā nodabā vizinājās savās gaitās. Sauca viņu par okupantu un riebīgu militāristu, savukārt ļoti uzteica barikāžu aizstāvjus.
Barikāžu laikā uzplauka un dzisa kvēlas jūtas, Alauksta traktoristi satika un atkal pazaudēja Rīgas mazmzeles.
Vienīgi ar vairākuma drosmi gan bija tā pašvakāk, kad paklīda bauma, ka uz Zaķusalu braucot tanki, lielākā daļa spiegdami salikās iekšā TV mājā, bet gods kam gods, īstie vikingi palika laukā un tvēra rokā bomjus. Liekas, ka vispārājā eiforijā vairums īsti nenovērtēja iespējamās briesmas, Bastejkalna apšaude un nāve bija smalks mājiens, ka tas nav kino.
Krievu tanki bija manu sapņu favorīti vēl pāris gadus.
Notika arī kaut kas pavisam labs - uz barikādēm es satiku ķīmijas pasniedzeju, god. doc. Drinku, un, man likās, viņš man kā barikāžu aizstāvei bija gana vēlīgs eksāmenā.
Man bija 18 gadu, es biju beigusi skolu un študierēju bioloģiju. Bija ziemas sesija, velns ar naglām pilnu spaini jau nāca un viņam bija ķīmijas pasniedzēja seja. (Tagad jūs visi zināsiet, cik man gadu). Biju gan Vecrīgā, gan naktī pie televīzijas. Mani safilmēja vēlākās nacionālās televīzijas filmēšanas grupa visādos lenķos un rakursos, un labu laiku (kādus gadus desmit) barikāžu atceres dienā allažiņ ilgi rādīja visu to padarīšanu, mani tai skaitā, puspagriezienā ar skatu pret varbūtējo ienaidnieku kā Žannu d’Arku pirms kaujas, (tas meitietis melnā beretē biju es), kamēr man aiz kauna gribējās zemē ielīst, jo man protams likās, ka tajā cepurē es izskatos resna. Pēcāk to apnikušo lenti nomainīja pret citu ar savādākiem personāžiem. Visu vēsturisko patiesību jūs jau zināt. Es varu piebērt tikai gaišo atmiņu neatkārtojamā starojuma sauso atlikumu. Pie televīzijas mēs abas ar draugaļu sirsnīgi sasveicinājāmies ar kādu puisieti, kurš likās dīvaini pazīstams. Mēs pat drusku aprunājāmies, kā iet, labi, kā tev, arī labi, un vadījām tādu small talk. Mēs nodomājām, ka būsim ar viņu kopā iedzērušas kādā pārtijā, bet vēlāk atcerējāmies, ka patiesībā esma viņu redzējušas televīzijas ludziņā bērniem „Lolitas brīnumputns”, jo tas ir jaunais, daudzsološais, talantīgais, topošais un piedevām vēl aktieris Artūrs Skrastiņš. Jaunajai paaudzei nevajadzētu brīnīties, ka mēs, tādas lielas meitenītes, esam skatījušās bērnu ludziņu, jo tolaik televīzija nerādīja CSI Maijami un dakterus arī ne, ne Hausus, ne Tirsas, tāpēc visi vismaz ar vienu aci skatījās jebko, vismaz mācoties organisko ķīmiju. Protams, Dona Beiža rullēja īpaši.
Senākās profesijas pārstāvji arī jēmās pa placi kā apsvilinājušies paviāni – jēma intervijas, lika kamerasvīriem filmēt šitā un tā, Jānīt, tu tur pakāpies, tāds labs kadriņš. Tā nu novēroju kādu indīgu kundzīti, riktīga Rita Skeeter, zinies, kura visādīgi izrīkoja cilvēkus ar kamerām un pašus intervējamos, bet kad nu kameras un mikrofoni ieslēgti tapa, saldsērā balstī kā pie svaigas kapa kopiņas dvesa: „Labvakar, mīīiiiļie!” tik izjusti traģiski, itin kā šamai kāds nupat no deguna būtu atrāvis uzkārotās demokrātiskajā Vācijā ražotās basenoškas.
Visi Rīgas sargi bija tādi iejūtīgi un toleranti kā karameles saēdušies bāreņi; kad es Vecrīgā paklupu uz kaučkādas ambrazūras, vairāki vīrišķigi roku pāri metās glābt, un daži pat metās zem manis (sazinkādos nolūkos). Braucot uz Zaķusalu autobusā dažas krievu (!) tantes sāka noriet nabaga nevainīgu padomju rezerves armijas virsnieku, kurš neko ļaunu nenojaušot savā nodabā vizinājās savās gaitās. Sauca viņu par okupantu un riebīgu militāristu, savukārt ļoti uzteica barikāžu aizstāvjus.
Barikāžu laikā uzplauka un dzisa kvēlas jūtas, Alauksta traktoristi satika un atkal pazaudēja Rīgas mazmzeles.
Vienīgi ar vairākuma drosmi gan bija tā pašvakāk, kad paklīda bauma, ka uz Zaķusalu braucot tanki, lielākā daļa spiegdami salikās iekšā TV mājā, bet gods kam gods, īstie vikingi palika laukā un tvēra rokā bomjus. Liekas, ka vispārājā eiforijā vairums īsti nenovērtēja iespējamās briesmas, Bastejkalna apšaude un nāve bija smalks mājiens, ka tas nav kino.
Krievu tanki bija manu sapņu favorīti vēl pāris gadus.
Notika arī kaut kas pavisam labs - uz barikādēm es satiku ķīmijas pasniedzeju, god. doc. Drinku, un, man likās, viņš man kā barikāžu aizstāvei bija gana vēlīgs eksāmenā.
Dabūju "teicami".
Protams, mājienu sapratu - ar spirtisma seansiem 90-tajos teju vai sausā likuma gados nodarbojās liela daļa dabaszinātņu fakultāšu mācībspēku un studentu.