blond

01:35: 13ajā janvārī, kā parasti, svinējām "gundegas" Eņģeļos. Biju piecēlusies ļoti agri, jo nevarēju nogulēt šaurajā gultiņā ar bijušo vīru. Izgāju virtuvē, tur Pēteris jau kurināja plīti. Ieslēdzām radio un izdzirdējām par Viļņu. Cēlām visus dzērājus augšā, jābrauc uz Rīgu. Māris, optimisma pilns kā vienmēr, sludināja pārliecību par to, ka līdz Rīgai krievi nenākšot. Pārējie gan bija tādi drūmi samulsuši. Savācāmies pusstundā un pa baigo puteni devāmies atpakaļ, nebūdami droši, ka mums "nenogriezīs ceļu" un vispār tiksim Rīgā iekšā. Tikām. Mājās mani sagaidīja tēvs, apkampa, un pirmo reizi mūžā es ieraudzīju viņu raudam. Par mani un savu mazmeitu. Viņam jau bija 73 gadu un viņš, savas pieredzes dēļ, nebija optimists. Uztaisīju sviestmaizes, ātri sadiedzu marles aizsargmaskas Andrim un Jānim, kurš bija iebraucis pie mums atstat drošībā savu sunīti. Viņi aizdevās, es paliku mājās ar bērnu to nakti. Mamma nelaida, bet laikam jau ari pati nebiju pietiekami drosmīga. Pēc tam gāju, bet tikai pa dienu, galerijā uz Doma laukuma bija tāda mākslinieku točka. Vārījām tur zupas. Pamazām visa tā lieta sāka kļūt arvien ikdienišķāka un beigās pat krist uz nerviem.
Bet puča laikā ar vīru un meitu bijām Anglijā pie draugiem. Savā ziņā tas pārdzīvojums bija gandrīz vai smagāks, jo bija skaidrs, ka atpakaļ netiksim. Visšokējošāk bija iepirkties vietējā supermārketā un redzēt kā cilvēki nepievērš pat ne mazāko uzmanību tankiem TV ekrānos. Tik ļoti tas uz viņiem neattiecās.
Bet neko, arī tas beidzās un pēc nedēļas bijām mājās. Bet laikam tieši toreiz pa īstam sapratu, ka nedzīvot dzimtenē man būtu traģēdija. Sapratu, kāpēc 46. gadā no Anglijas atgriezās mana mamma.
Šodien pa gandrīz pilnīgi neapgaismotu Mumbajas ielu ejot vakariņās (apmaldījāmies, meklējot restorānu), kādu brīdi patiešām nesapratu, kāpēc tur atrodos, ko meklēju, kāpēc man vispār kaut kur jābrauc. Uz ielas bija simtiem cilvēku, vēl vairāk motociklu, vecu automašīnu, starp visiem tiem cilvēkiem neviena paša baltā. Jā, un žurkas, un ielas malā viens audekla maisā iesainots līķis. Kāds tam visam sakars ar barikādēm? Īsti nezinu. Varbūt tāds, ka neviens pilnīgi neko te nav dzirdējis par Latviju, un viņu centrālajai dzelzceļa stacijai ik dienas iziet cauri vairāk cilvēku kā Latvijā iedzīvotāju - 2.5 līdz 3 miljoni. Tādi, lūk, tie mērogi, par ko padomāt.