laikabedre - Komentāri

Vai Tu esi dzimis pirms 1978. gada?
Tad lasi tālāk!

Pēc 1978. gada dzimušie!
Tinieties miglā!
Tik un tā jūs neko nesapratīsiet!

Dieva dēļ, kā gan ir iespējams, ka mēs, kuri esam dzimuši 50/60/70-tajos gados, esam vēl dzīvi?
Saskaņā ar teorijām, 2004.-2005.-2006. gados mums jau sen vajadzētu būt mirušiem

KĀPĒC?
Lasiet tālāk!

Mēs sēdējām automašīnās bez bērnu sēdeklīšiem, bez drošības siksnām un gaisa spilveniem!

Mūsu gultas un koka rotaļlietas bija nokrāsotas ar veselībai kaitīgām krāsām.

Trepju augšdaļā nebija norobežojuma, kurš spēra soli par tālu, nokrita lejā.

Kad Tu pamodies savā gultiņā, neviens Tevi nedzirdēja. Ja kas atgadījās, tev bija jābrēc no visa spēka, lai vecāki Tevi sadzirdētu.

Pudeles ar bīstamām vielām un pat visdažādāko zāļu pudelītes vienkārši ar abām rociņām un visvienkāršākajām motorikas kustībām varēja brīvi atvērt.

Durvis un vārtiņi vienkārši aizcirtās un, ja Tu no turienes nepaspēji noņemt savus pirksiņus, tad tiem dikti sāpēja.

Tu sēdēji uz velosipēda bagāžnieka un, turoties pie priekšā braucošās automašīnas, centies no tā nenokrist.

Ķiveri nevilkām pat braucot ar motociklu, kur nu vēl – ar velosipēdu.

Ūdeni mēs dzērām no krāna, nevis no pudelēm.

Gan jau arī toreiz bija kā krāsvielas, tā arī aromatizējošās vielas. Tik sarkanu, zaļu vai dzeltenu limonādi kā tolaik, mūsdienās vairs neražo.

Košļeni vakarā pielīmējām pie naktsskapīša stūra un nākamajā dienā tā atkal tika košļāta tālāk.

Skolā mums bija tikai neveselīgi viena izmēra soli un krēsli.

Mūsu apavus pirms mums bija jau valkājis brālis, māsa vai kāds cits radinieks. Arī mūsu velosipēdi parasti bija vai nu par lielu vai par mazu priekš mūsu auguma.

Velosipēdam nebija vairāku ātrumu un , ja saplīsa riteņa gumija, tēvs ātri vien iemācīja kā pašam to salabot.

Agri no rīta izgājām no mājām un atgriezāmies tikai tad, kad jau bija ieslēgts ielu apgaismojums. Daudzreiz neviens pat nenojauta kur mēs esam un mobilo telefonu mums arī nebija.

Ne mežā, ne parkos nebija rotaļu laukumu ne arī tusiņu vietu tīņiem.

Ja mēs gribējām apciemot draugus, tad vienkārši gājām pie viņiem, iepriekš nevajadzēja viņiem zvanīt un iepriekš norunāt tikšanos. Arī pieaugušie nebija līdzi.

Mēs ēdām cepumus un maizi ar biezu sviesta kārtu, taču mēs nekļuvām resni.


Mēs ar draugiem dzērām no vienas pudeles un no tā neviens nesaslima

Mums nebija Playstation, 64 televīzijas kanālu, video, DVD, sava televizora, datora, ne arī interneta pieslēguma.
Mums bija draugi!

Televīzija sāka raidīt plkst 18.00. Tad vesela stunda tika atvēlēta bērnu raidījumiem un nelaimīgs bija tas, kurš tajā laikā piecēlās un pārslēdza kanālu (visas pogas atradās uz televizora)

Tēvs izlēma ko un cik ilgi skatīties.

Mēs iegriezām sev pirkstos, lauzām kaulus, izsitām zobus un dažreiz arī no kāda dabūjām ar kāju pa dibenu.

Mēs cīnījāmies, kāvāmies viens ar otru un neviens pieaugušais par to nelikās ne zinis.

Pedagoģiski korektas rotaļlietas sev gatavojām paši, dauzījām ar koku bumbas, taisījām imitētas ragaviņas un tikai kalna pakājē konstatējām, ka esam aizmirsuši par bremzēm.

Mēs spēlējām uz ielas futbolu un spēlēt varēja tikai tie, kuri to prata, bet kuri neprata, tiem bija jāvēro no malas un jāpārdzīvo vilšanās.

Skolā bija arī dumji bērni. Viņi nāca un gāja tāpat kā visi un mācījās vienas un tās pašas lietas. Dažreiz viņi palika uz otru gadu un tas netika apspriests, pat ne vecāku sanāksmē.
Skolotājam vienmēr bija taisnība!

Pusdienu sviestmaizes smērējām sev paši un, ja aizmirsām to izdarīt, tad skolā nebija iespējams neko nopirkt. Ja maizīte Tev negaršoja, tad vienkārši visu dienu biji mazliet izsalkušāks kā pārējie!

Uz skolu braucām ar velosipēdu, pavisam vieni, arī ziemā.

Ja mamma Tev uz atvadām no durvīm pamāja ar roku, Tu biji “memmesdēliņš” (-meitiņa)

Ja Tu izdarīji palaidnības, vecāki bija vienisprātis ar miliciju. Vecāki atnāca Tev pakaļ, bet Tevi “neizpirka”. Mūsu nedarbiem bija sekas un no tām nebija iespējams paslēpties.

Mēs bijām brīvi, dažreiz nogāja greizi, dažreiz veicās un mēs par to visu paši atbildējām.
Bija jāmācās tikt pašiem ar visu galā!

No mūsu paaudzes nākuši daudzi cilvēki, kuri prot risināt problēmas, radoši strādāt un tā vārdā uzņemties risku-nekaunoties un nebaidoties no sekām.

Vai Tu aarī piederi pie šiem cilvēkiem?

APSVEICU!
MĒS BIJĀM VAROŅI!

Esi dzimis pēc 1978. gada?
Esi bezgala spītīgs un lasi tālāk, ko?

Tagad Tu, memmīti, zini, ko nozīmē būt varonim!
Nosūti šo arī tiem, kuri dzimuši pēc 1978. gada!