puķainie velošorti gonkās man atnes tikai vienas nepatikšanas. braukšu melnajos :)) vislabāk, protams, būtu peldkostīmā... :)

mana baltā princese jau esot LV :) rītvakar pirmais randiņš, pēc Ozolkalna izbraukšu atsildīšanās aplīti un kaifošu :))))) [baigais kaifs braukt ar šosejnieku, kas sver teju tik pat daudz/maz, cik mtb, bet nu tomēr..]

šodien pēdējā 12+h darbadiena. atzīmēju ar opciju, ko nebiju līdz šim izmantojusi, un nedaudz pārsteidzu sevi. labs ir, turpmāk [d]rukāsim kā baltie cilvēki, vakaros treniņš, un tā..

Paņem aiz rokas, piebremzē un čuksti, neskrien, ieklausies, kā zāle aug.
Bet man tik ātrāk, ātrāk, nākamajā līmenī iekšā...
Jāskrien, lai aizmirstos. Juceklis tukšumā. Apmaldījusies nekurienē.

izskatās, ka pēc sestdienas vazāšanās pa Ozolkalnu uzreiz būs jādodas čučiņāt, jo maratona brīvprātīgie kopā lasās..... bingo! piecos no rīta Krastmalā :)
pa to laiku paši pasākuma vainīgie ar svarīgām sejas izteiksmēm Rīgas dārzos un parkos aizvada pēdējos treniņus. traki koncentrējas, man patīk :)

ja nu kas, tad brīvprātīgie joprojām ir vajadzīgi!!! ja pats neskriesi maratonu, bet gribi aizvadīt grūti aizmirstamu dienu (apsolu!!!), tad jāraksta, jāzvana viņiem, vai arī droši vien tepat var pamāt ar roku, mums sadeva čupu ar kontakttelefoniem!

Te ir cita pasaule.
Mani bērni arī augs laukos. Elpos svaigu gaisu un nedomās sliktas domas...

Mežaparkā noskrēju 10+km basām, pa čiekuriem, sūnām, žagariem un smiltīm. nepārspējama sajūta, eksistē mūzika austiņās un 2m taciņa priekšā. nekas cits. pārējie 20km kurpēs, no, uz un pa Mežaparku. grūti aizmirstamas 4 stundas :)


kad neesmu supersieviete, gribu būt maza, mīļa, maiga meitene. paskatoties uz pēdām, kas, stāvot šķērsām vannā, uztaisa ūdensaizsprostu, nāksies vien palikt supersievietei forever and always, ha:)

Mežaparks. velo. svaigs gaiss. nedaudz nolijis lietus. smaržo, smaržo viss.. taciņas, saknītes, ātrums, spēks, sviedri acīs, krūmu zari skrāpē kājas, adrenalīns vēnās. tā līdz galam, līdz jūti tikai sevi, neredzi, kas apkārt. grūti izstāstīt, bet sāku saprast sektantus, kas cenšas pārliecināt citus pieņemt viņu pašu atklāto dzīves jēgu... aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa! burvīgi!

ai, patiesībā, kad neesi nostrādājies mēms, 15h sauli neredzējis, tad viss ir pat ļoti rožaini. kurpes, kas piestāv pie daudzajiem skapī atrastajiem svārkiem un ļoti spiež, ir nopirktas, lotele satikta, pāris lietus lāšu uz rūtīm, šokolāde uz galda un šujamais rokās. nedaudz vēlāk varētu vēl kādu līkumu ar velo izmest, sen nav braukts, un viss ir labilabilabi, un... miers. tieši MIERS ir atslēgas vārds labajai pašsajūtai. jebkurā izejas punktā, ja ir miers, tad ir labi, arī visiem, kas man apkārt.
īsajos šortos izvedu pastaigāties savu mini-velo-iedegumu, ko knapi var redzēt, bet viņš ir un, paskatoties uz to blāvo robežu, atceries 2h pretvējā uz apvedceļa. audzini raksturu un dabū strīpainas kājas..
un tās kājas, viņas ir foršas. man nevajag tādas, kuras kādam bail salauzt. man vajag tādas, ar kurām stingri stāvēt uz zemes, nobraukt mtb maratonu, un joprojām stāvēt. mhm. es sev atkal patīku. un tas tik ļoti ir saistīts ar mieru..

stundas laikā līdz pēdējai minūtei aizpildīju savas pirmās "normālās" nedēļas nogales - tā nopietni atzīmēšu 5x8h darba laika sākumu :) maratona brīvprātīgie, muzeju nakts un SAR :) crazystupidspring :)

pēc nedēļas 2 nedēļām********** taču muzeju nakts!ir kāds*, kas manā reizēm jaukajā sabiedrībā gribētu iet baudīt mākslu?

*kompānija, kurā es gandrīz nemanāmi varētu iefiltrēties
********** kaut kā galīgi apjaucos :) pēc nedēļas taču, vai ne? maijs ātri beidzas...

sapratu kaut ko. es tik ātri dodos rokās, ja man kāds patiešām iepatīkas.. slikti, nu.
un derētu manai pasaulei pārstāt griezties ap vīriešiem. pārmaiņas pēc varētu ap sevi, koa?

[šādas domas rodas tikai pēc fiz.slodzes. nekas, vēl 2 nedēļas, patiesībā vēl šī nedēļa. vēl 4 dienas. pēc tam tās 2 neskaitās. un tad, un tad, hahaha.... un nē, nepietiks spēka par kaut ko citu domāt.]

radās kaut kāda dumja doma iet mācīties galīgi crazy lietas. piemēram, aviāciju. vienkārši pazust no pašreizējā paziņu un draugu loka, nomainīt visu, prom, prom, prom... un piloti mācās kaut kur Kazahstānā, ja pareizi atceros. žēl, ka tik dārgi.

pa īstam atklāju īso šortu un īso krekliņu velosezonu, vēl nedaudz iesauļojos, jo pēc vakardienas šosejas miniena uz stilbiem parādījās diezgan noteikta nēģera-eskimosa robeža. :))
atsildījos pēc vakardienas, pie viena gribējās salasīt māllēpenes.. bet Ķīšezera viss krasts... nosvilināts!! kādas vēl māllēpenes, salasīju apsvilušas tikai pāris reizēm. bet tā #vissirforši, saulīte spīd, putniņi čivina, cilvēki smaida:)

it`s beautiful
what?
life.... so long

/Amour

man blakus vajag cilvēku, kas māk pacelt balsi un pastāvēt uz savu taisnību īstajā brīdī. vai tas būtu kāds šobrīd mistisks THE vīrietis visa mūža garumā, vai arī vienkārši draudzene, ar kuru kopā braucot ar velo, kļūsti par aculiecinieku avārijai.. es šais lietās esmu pārāk vāja un ietekmējama.

domāju, no cik daudz lietām man nāksies atteikties, ja pie šosejnieka pielikšu vēl 200Ls. no riktīgi daudz kā... griķi forever, un tā..

[nav spēka neko pierakstīt. diena bija NEPĀRSPĒJAMA.jau tas, ka es nenositos, braucot lejā no kalna, NEVIENA kalna, bija nepārspējami :) traki lepna :) un - vajadzēja pārģērbties starta koridorā - pārģērbos :)) ]. beigās izsniedza medaļu.

skatoties gonkas bildes, kļuvu emocionāli aizskarta. nevajag tik daudz ēst..

Dienā otrā. Daudz darba, bet ceru, ka pietiks prāta neforsēt pirms rītdienas... Jāaizbrauc pēc komandas formas :-)

Rehabilitācija Ogrē, Zilajos kalnos. Palīdz, braucot lejā no kalna, nav laikā domāt ne par ko citu. Un te velotakas meža vidū ir... ... NOGRĀBTAS!!!!!

pēc 3h brutāla mtb un dzīšanās pa veloceliņu pakaļ attālinošamies mirgojošām lampiņām, visas problēmas šķiet miniminiminiminimazītiņas..... :) [pilnmēness tieši sejā bija vakara nagla. pag, nē, tas, ka es varu izbraukt cauri tādām smiltīm, kur citi* stumjas. pag, nē, varbūt tas, ka nobraucu tur, kur citi nesa velo lejā, un nemaz nebaidījos**.. pag, bet vispār.. sen nebija TĀ braukts, tāpēc viss, viss bija superdupermegaawesome!!!!!!!!!!]

im good. im supergooooooooooooooooooooooooooooood! :) ar jaunām biksēm (maz-dibenu midžetu paradīzē es tiku pie sava izmēra dibena un kāju biksēm. DIVIEM pāriem. DAŽĀDIEM diviem pāriem), ar bizi matos, ar rītdienu-brīvdienu, ar smaidu sejā un Guttas kolu vēderā :)

* ne visi, protams.
** pirms gada, iepazīstoties ar TO kalnu, 10min stāvēju kalna galā, nonesu velo lejā. padomāju par to, kāda es lūzere. uznesu atpakaļ augšā un nobraucu. pa visām saknēm un ar visu dropu. hell yeah! :)

negribu aizvainot cilvēkus, kuri tūlīt tiks aizvainoti, tomēr.. ir kaut kas 100x labāks par seksu, par jebko, ko nācies piedzīvot. tas būtu 1 Baložu aplis pēc dīkstāvē pavadītas ziemas...... aaaaaaaaaaa! to vispār nevar izteikt vārdos, nekādā veidā aprakstīt, nekādā veidā novērtēt, ne ar 10, ne 100 zvaigznītēm!!!!!!!!!! sēžu septītajās debesīs uz zelta mākoņa maliņas un kūļāju kājas!!! :) nereāli, gluži vienkārši nereāli!
ceļš līdz turienei izvērtās gana interesants, jo ceļabiedrs par to, ka patiešām uz turieni brauksim, tika informēts "gaitā", līdz tam bija doma pa Jelgavas šoseju kopā līdz "kaut kurienei", un tad es atpakaļ, viņš taisni uz priekšu. tā kā spirinājās pretī, tad es jau samierinājos. pie Ozolciema ielas pa jokam izmetu "eu, mums te bija jāgriežas iekšā.." - un metām riņķī un iegriezāmies. cauri purvam, bakstot endo karti, piesmeļot kājas, tikām līdz trasei.. un tālāk jau vairs nav komentāru.

p.s. 1. no 20 nedēļām. plānu esmu pārpildījusi, ja neskaita peldēšanu, kā vietā man ir pusstunda kaut kādu mistisku vingrinājumu. pagaidām. nav slikti, bet nav arī pareizi.

viss ir tik jaukiņi un burvīgiņi, ka man pat vairs nav īsti, ko teikt...

sāku saprast home office priekšrocības. visu dienu saulītē, rozā apakšveļā.. tikai tas, ka netaisos jaukt privātās un darba attiecības, gan ir skaidrs.

diena otrā
skr, 2h pastaiga saulītē, velo
skriet grūti, pulss nenormāls, kājas nenormālas, vissirslikti, glābj tikai tas, ka laiks debešķīgs.
ar kini apgājām lielu riņķi pa rajonu. tik ļoti, ļoti sen nebija tā vienkārši staigāts, ka bija jau piemirsies. man patīk klausīties un pa brīdim rupji pārtraukt "aa, man arī tā ir". man nepatīk runāt :D
vakarā velo. Gandrā iebraucu pēc mokasīniem, mani "izvizināja" pa Vanšu tiltu starp joslām, uz fiziocentru pēc elastīgajām bantēm. nav naudas baseinam, tāpēc izlīdzēšos citādāk. elpot zem ūdens māku, vajag kustības, un saka, ka ar lentām galīgas krīzes gadījumā pietiekot. pieskrūvēja grabošo dubļusargu, aizvedu mokasīnus, un tā tā teju pusotra stunda pagāja. braukt pa veloceliņu pĀR VEF tiltu ir pašnāvība, pa Skanstes ielu - bauda :) un braukt vispār ir bauda... un es tik ļoti gaidu savu šosejnieku, ka vakar, braucot uz Mangaļiem skatījos uz 2 scottiem un gandrīz pinkšķēju. kā pasažieru autobuss, apkarināts ar grabošām bundžām dubļusargiem, pret ātrvilcieniem. toties viens šosejnieks pie mola likās uz dibena. tomēr tas neatsver manu "gribu, gribu, gribu". ļoti gribu. un nekas, ka tajā konkrētajā ātrumā liku līdzi. un ar visiem grabuļiem iesēdos aiz autobusa, vienīgi bišķi bail palika, jo nezinu visas bedres no galvas.