Lab, es neesmu amfībija, šitas būs grūti. Ņemot vērā pašreizējās izjūtas, esmu nevis sacensību cilvēks, bet reāls tūrists. Manī neskraida skudriņas, domājot par turpmāko diennakti. Es gribu pastaigāt apkārt, paskatīties pilsētu, cilvēkus un ēst salijušu saldējumu. Ja es jau pirms starta gribu tikai un vienīgi komfortu, tad ko es tur taisos darīt?

Braucu uz nekurienes vidu, lai nakti kā nebūt pārlaistu un no rīta dotos uz startu. Tā vietā attapos muzejā, saimniece nakts vidū uztaisīja improvizētu ekskursiju, izstāstīja par un ap to, kur mēs tagad te guļam. Fantastiski cilvēki, un īstā dzīve nebūt negriežas ap Rīgu.
Spontāni pabiju vietā, no kurienes prom devos pirms 10 gadiem. Asaras acīs... Noslēpu, sabildēju, braucām tālāk. Nostalģija. Gribas atgriezties, pabūt. Daudz skaistu atmiņu, visa bērnība. Viss izskatās tieši tāpat, tikai 10 gadus neaiztikts. Jā, ja varētu, tad svētdien atceļā palūgtu izlaist laukā no mašīnas. Spertu soļus pa šķembām klāto ceļu. Un neatgrieztos. Brīnumzeme. Ak Dievs, tur ir tik skaisti...............

Un rītdiena... Un svētdiena..... būs lieliski!!!!

bet patiesībā man ir bail no tām 24 stundām, īpaši no pirmajām 17, kuras būs totālā necivilizācijā. es labāk sēdētu mājās uz dīvāna un dzertu kakao labā kompānijā.. bet priekš kakao nekad nav laika, jo visas brīvdienas aiziet vienā skriešanā un joņošanā..

Sestdien bija tas gods piedalīties nepārspējamā uz pašiznīcināšanos tendētā gonkā Ozolkalnā, kur tomēr ne reizi letāli nelikos gar zemi, vien smilšuvannā netālu pirms finiša ar radziņu nedaudz sāpīgi iebliezu pa ceļgalu un DH posmā, lecot pāri stūrei, mīlīgi apķēru koku. Visjaukākais, protams, bija karstums netālu no 40`C atzīmes un balts lietus, kas sākās uzreiz pēc mana finiša. 1. aplis nenormāli grūts, otrajā ieskrējos, bet pēdējā uzbraucu arī tur, kur pirmajos neriskēju [labi, man bija slinkums kāpt nost], un Ozolkalnā velo pati uznesu, nevis uzstūmu. Secinājums - es nepareizi ēdu, kaut kas ir vajadzīgs arī starta spurtam.
Grupā no 4 finišējām 2, man godpilnā otrā vieta :)
Uzreiz pēc tam dabūju savu balto princešvelo un taisnā ceļā devos palīgā apēst pirmsmaratona makaronus. Mājās ellīgi vēlu, jāceļas ellīgi agri, jo jau burtiski līdz ar saullēktu, pirms 5iem, jābūt Krastmalā, jāgatavojas pienest ūdeni maratonistiem. Trakie, tādā karstumā skriet... Sviedrus glāzītēs pilināju pie Lido, ne-Daugavas pusē, tā ka hai-faiv visiem, kas skrēja garām un kam mēs patikām! :) Vakarā, pēc medaļu izdalīšanas visiem 5km un 10km skrējējiem, pēc ņerdziskām izklaidēm Stikla kalnā (kamooooon, kurš liek Dacei Linai skriet 16. stāvā pēc saldējuma? :D ), burtiski iegāzos gultā, pa miegam izdzēru 3l burku ūdens un pamodos svaiga kā gurķītis.
Īsās brīvdienas - vienā elpas vilcienā. Un tagad atpakaļ realitātē, lūdzu, strādājam un atvelkam elpu pirms 24h SAR :)

puķainie velošorti gonkās man atnes tikai vienas nepatikšanas. braukšu melnajos :)) vislabāk, protams, būtu peldkostīmā... :)

mana baltā princese jau esot LV :) rītvakar pirmais randiņš, pēc Ozolkalna izbraukšu atsildīšanās aplīti un kaifošu :))))) [baigais kaifs braukt ar šosejnieku, kas sver teju tik pat daudz/maz, cik mtb, bet nu tomēr..]

šodien pēdējā 12+h darbadiena. atzīmēju ar opciju, ko nebiju līdz šim izmantojusi, un nedaudz pārsteidzu sevi. labs ir, turpmāk [d]rukāsim kā baltie cilvēki, vakaros treniņš, un tā..

Paņem aiz rokas, piebremzē un čuksti, neskrien, ieklausies, kā zāle aug.
Bet man tik ātrāk, ātrāk, nākamajā līmenī iekšā...
Jāskrien, lai aizmirstos. Juceklis tukšumā. Apmaldījusies nekurienē.

izskatās, ka pēc sestdienas vazāšanās pa Ozolkalnu uzreiz būs jādodas čučiņāt, jo maratona brīvprātīgie kopā lasās..... bingo! piecos no rīta Krastmalā :)
pa to laiku paši pasākuma vainīgie ar svarīgām sejas izteiksmēm Rīgas dārzos un parkos aizvada pēdējos treniņus. traki koncentrējas, man patīk :)

ja nu kas, tad brīvprātīgie joprojām ir vajadzīgi!!! ja pats neskriesi maratonu, bet gribi aizvadīt grūti aizmirstamu dienu (apsolu!!!), tad jāraksta, jāzvana viņiem, vai arī droši vien tepat var pamāt ar roku, mums sadeva čupu ar kontakttelefoniem!

Te ir cita pasaule.
Mani bērni arī augs laukos. Elpos svaigu gaisu un nedomās sliktas domas...

Mežaparkā noskrēju 10+km basām, pa čiekuriem, sūnām, žagariem un smiltīm. nepārspējama sajūta, eksistē mūzika austiņās un 2m taciņa priekšā. nekas cits. pārējie 20km kurpēs, no, uz un pa Mežaparku. grūti aizmirstamas 4 stundas :)


kad neesmu supersieviete, gribu būt maza, mīļa, maiga meitene. paskatoties uz pēdām, kas, stāvot šķērsām vannā, uztaisa ūdensaizsprostu, nāksies vien palikt supersievietei forever and always, ha:)

Mežaparks. velo. svaigs gaiss. nedaudz nolijis lietus. smaržo, smaržo viss.. taciņas, saknītes, ātrums, spēks, sviedri acīs, krūmu zari skrāpē kājas, adrenalīns vēnās. tā līdz galam, līdz jūti tikai sevi, neredzi, kas apkārt. grūti izstāstīt, bet sāku saprast sektantus, kas cenšas pārliecināt citus pieņemt viņu pašu atklāto dzīves jēgu... aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa! burvīgi!

ai, patiesībā, kad neesi nostrādājies mēms, 15h sauli neredzējis, tad viss ir pat ļoti rožaini. kurpes, kas piestāv pie daudzajiem skapī atrastajiem svārkiem un ļoti spiež, ir nopirktas, lotele satikta, pāris lietus lāšu uz rūtīm, šokolāde uz galda un šujamais rokās. nedaudz vēlāk varētu vēl kādu līkumu ar velo izmest, sen nav braukts, un viss ir labilabilabi, un... miers. tieši MIERS ir atslēgas vārds labajai pašsajūtai. jebkurā izejas punktā, ja ir miers, tad ir labi, arī visiem, kas man apkārt.
īsajos šortos izvedu pastaigāties savu mini-velo-iedegumu, ko knapi var redzēt, bet viņš ir un, paskatoties uz to blāvo robežu, atceries 2h pretvējā uz apvedceļa. audzini raksturu un dabū strīpainas kājas..
un tās kājas, viņas ir foršas. man nevajag tādas, kuras kādam bail salauzt. man vajag tādas, ar kurām stingri stāvēt uz zemes, nobraukt mtb maratonu, un joprojām stāvēt. mhm. es sev atkal patīku. un tas tik ļoti ir saistīts ar mieru..

stundas laikā līdz pēdējai minūtei aizpildīju savas pirmās "normālās" nedēļas nogales - tā nopietni atzīmēšu 5x8h darba laika sākumu :) maratona brīvprātīgie, muzeju nakts un SAR :) crazystupidspring :)

pēc nedēļas 2 nedēļām********** taču muzeju nakts!ir kāds*, kas manā reizēm jaukajā sabiedrībā gribētu iet baudīt mākslu?

*kompānija, kurā es gandrīz nemanāmi varētu iefiltrēties
********** kaut kā galīgi apjaucos :) pēc nedēļas taču, vai ne? maijs ātri beidzas...

sapratu kaut ko. es tik ātri dodos rokās, ja man kāds patiešām iepatīkas.. slikti, nu.
un derētu manai pasaulei pārstāt griezties ap vīriešiem. pārmaiņas pēc varētu ap sevi, koa?

[šādas domas rodas tikai pēc fiz.slodzes. nekas, vēl 2 nedēļas, patiesībā vēl šī nedēļa. vēl 4 dienas. pēc tam tās 2 neskaitās. un tad, un tad, hahaha.... un nē, nepietiks spēka par kaut ko citu domāt.]

radās kaut kāda dumja doma iet mācīties galīgi crazy lietas. piemēram, aviāciju. vienkārši pazust no pašreizējā paziņu un draugu loka, nomainīt visu, prom, prom, prom... un piloti mācās kaut kur Kazahstānā, ja pareizi atceros. žēl, ka tik dārgi.

pa īstam atklāju īso šortu un īso krekliņu velosezonu, vēl nedaudz iesauļojos, jo pēc vakardienas šosejas miniena uz stilbiem parādījās diezgan noteikta nēģera-eskimosa robeža. :))
atsildījos pēc vakardienas, pie viena gribējās salasīt māllēpenes.. bet Ķīšezera viss krasts... nosvilināts!! kādas vēl māllēpenes, salasīju apsvilušas tikai pāris reizēm. bet tā #vissirforši, saulīte spīd, putniņi čivina, cilvēki smaida:)

it`s beautiful
what?
life.... so long

/Amour

man blakus vajag cilvēku, kas māk pacelt balsi un pastāvēt uz savu taisnību īstajā brīdī. vai tas būtu kāds šobrīd mistisks THE vīrietis visa mūža garumā, vai arī vienkārši draudzene, ar kuru kopā braucot ar velo, kļūsti par aculiecinieku avārijai.. es šais lietās esmu pārāk vāja un ietekmējama.

domāju, no cik daudz lietām man nāksies atteikties, ja pie šosejnieka pielikšu vēl 200Ls. no riktīgi daudz kā... griķi forever, un tā..

[nav spēka neko pierakstīt. diena bija NEPĀRSPĒJAMA.jau tas, ka es nenositos, braucot lejā no kalna, NEVIENA kalna, bija nepārspējami :) traki lepna :) un - vajadzēja pārģērbties starta koridorā - pārģērbos :)) ]. beigās izsniedza medaļu.

skatoties gonkas bildes, kļuvu emocionāli aizskarta. nevajag tik daudz ēst..

Dienā otrā. Daudz darba, bet ceru, ka pietiks prāta neforsēt pirms rītdienas... Jāaizbrauc pēc komandas formas :-)

Rehabilitācija Ogrē, Zilajos kalnos. Palīdz, braucot lejā no kalna, nav laikā domāt ne par ko citu. Un te velotakas meža vidū ir... ... NOGRĀBTAS!!!!!

pēc 3h brutāla mtb un dzīšanās pa veloceliņu pakaļ attālinošamies mirgojošām lampiņām, visas problēmas šķiet miniminiminiminimazītiņas..... :) [pilnmēness tieši sejā bija vakara nagla. pag, nē, tas, ka es varu izbraukt cauri tādām smiltīm, kur citi* stumjas. pag, nē, varbūt tas, ka nobraucu tur, kur citi nesa velo lejā, un nemaz nebaidījos**.. pag, bet vispār.. sen nebija TĀ braukts, tāpēc viss, viss bija superdupermegaawesome!!!!!!!!!!]

im good. im supergooooooooooooooooooooooooooooood! :) ar jaunām biksēm (maz-dibenu midžetu paradīzē es tiku pie sava izmēra dibena un kāju biksēm. DIVIEM pāriem. DAŽĀDIEM diviem pāriem), ar bizi matos, ar rītdienu-brīvdienu, ar smaidu sejā un Guttas kolu vēderā :)

* ne visi, protams.
** pirms gada, iepazīstoties ar TO kalnu, 10min stāvēju kalna galā, nonesu velo lejā. padomāju par to, kāda es lūzere. uznesu atpakaļ augšā un nobraucu. pa visām saknēm un ar visu dropu. hell yeah! :)