diena otrā
skr, 2h pastaiga saulītē, velo
skriet grūti, pulss nenormāls, kājas nenormālas, vissirslikti, glābj tikai tas, ka laiks debešķīgs.
ar
kini apgājām lielu riņķi pa rajonu. tik ļoti, ļoti sen nebija tā vienkārši staigāts, ka bija jau piemirsies. man patīk klausīties un pa brīdim rupji pārtraukt "aa, man arī tā ir". man nepatīk runāt :D
vakarā velo. Gandrā iebraucu pēc mokasīniem, mani "izvizināja" pa Vanšu tiltu starp joslām, uz fiziocentru pēc elastīgajām bantēm. nav naudas baseinam, tāpēc izlīdzēšos citādāk. elpot zem ūdens māku, vajag kustības, un saka, ka ar lentām galīgas krīzes gadījumā pietiekot. pieskrūvēja grabošo dubļusargu, aizvedu mokasīnus, un tā tā teju pusotra stunda pagāja. braukt pa veloceliņu pĀR VEF tiltu ir pašnāvība, pa Skanstes ielu - bauda :) un braukt vispār ir bauda... un es tik ļoti gaidu savu šosejnieku, ka vakar, braucot uz Mangaļiem skatījos uz 2 scottiem un gandrīz pinkšķēju. kā pasažieru autobuss, apkarināts ar
grabošām bundžām dubļusargiem, pret ātrvilcieniem. toties viens šosejnieks pie mola likās uz dibena. tomēr tas neatsver manu "gribu, gribu, gribu". ļoti gribu. un nekas, ka tajā konkrētajā ātrumā liku līdzi. un ar visiem grabuļiem iesēdos aiz autobusa, vienīgi bišķi bail palika, jo nezinu visas bedres no galvas.