smth
RIP 
15th-Jan-2018 08:11 pm
Vēl ausīs skan viņas "ņau".
Vēl atceros vieglu nagu skrapstoņu, kad viņa staigāja pa mājām.
Vēl joprojām piedomāju, kā lieku mantas, lai viņa nenogāztu un uzmanīgāk lieku soli, lai viņa manās kājās nesapītos.
Vēl joprojām gribas iet skatīties, kur nolīdusi gulēt.
Vēl joprojām ir daudz sīkumu, ko atceros...

Ar laiku atlaidīšu.. ar laiku visas atmiņas sāks bālēt..
Comments 
15th-Jan-2018 08:30 pm
paijas..
15th-Jan-2018 09:01 pm - pai
atmiņām nevajag bālēt, atmiņas vairs paliek. vnk pēc laika vairs nesāpēs.. :)
15th-Jan-2018 09:40 pm - ak...
cīši skauju :*
15th-Jan-2018 10:11 pm
ahh :/
15th-Jan-2018 10:38 pm
lai viņai viegli!
15th-Jan-2018 11:20 pm
Pai, pai!
16th-Jan-2018 07:56 am
Pai, pai. :( Duksis bija viens no maniem cibas mīļākajiem kaķiem. Es sākumā domāju, ka tas ir suns - vārda dēļ. Un Tad Tu ierakstīji kaut ko tādu, kas man nelīmējās galīgi kopā ar suņa uzvedību, tāpēc es speciāli paskatījos tagu "duksis" un man pielēca. Viņš bija ļoti foršs kaķītis.
16th-Jan-2018 10:28 am
No sirds jūtu līdzi.

Un atmiņas ne tik daudz cik bālē, cik transformējas patīkamā sentimentā. Jo ir komplektā - ne tikai par bēdējiem brīžiem, bet arī visu to jautro. Tas, protams, nenozīmē, ka nebūs mirkļi, kad apraudāsies par šo brīdi...pat pēc 20 gadiem un vēl vairāk. Gluži kā ar tuviem cilvēkiem, kas aiziet. Mēs citiem un citi mums ir doti tikai noteiktu laika posmu. Tā nu tas ir. Bet sāpes tas nemazina, kamēr tās ir svaigas.
17th-Jan-2018 11:16 am
Jūtu līdzi, fg, zinu, kā tas ir. :/
1st-Jun-2018 11:40 pm
Es gribēju jautāt... kAizvedi iemidzināt vai tomēr gaidīji, līdz organisms beigsies pats? Es šodien atvedu savu mīļo, labo kaķi no sonogrāfijas, veidojums vairogdziedzerī, bumbuļi liesā, gandrīz nav zarnu darbības... stūrēju cauri visai pilsētai mājās un raudāju. Ārste saka, ja būtu kaut kas viens, vēl varētu domāt, bet tā, kā ir tagad... Kā jums viss beidzās?
2nd-Jun-2018 12:53 am
Trīs nedēļu laikām, kamēr cīnījāmies, visu laiku teicu, ka nevaru atņemt dzīvību savam draugam.
Bet pienāca rīts, kad sapratu, ka vairs nedrīkst ne sevi, ne viņu mocīt. Trīs dienas kaķis neēda, arī nedzēra, zāles vairs nepalīdzēja justies kaut nedaudz mundrākai.. Gulēja un viss.. Tad arī pieņēmām lēmumu. Aizvedām iemidzināt. Baisi tas ir.. Jo saproti, ka tu esi tas, kas pieņēma lēmumu, ka tas ir arī viss.. Tomēr saproti, ka dzīvnieks jau neēd, nedzer un šīs pēdējās viņa dzīves stundas ir jau mocības Jums abiem. Ja godīgi, es ļoti gribēju, lai man nebūtu jāpieņem šis lēmums, tomēr sanāca savādāk. Jebkurā gadījumā varu teikt to pašu, ko man Ž. visu laiku atkārtoja - tu sapratīsi, kad pienāks tas mirklis, tu to nepalaidīsi garām.
Raudāju trīs nedēļas pirms Duksi iemidzinājām, jo centāmies vēl vismaz kaut kā kaķi uzturēt ar zālēm, raudāju arī pēc tam trīs nedēļas, kamēr neuzradās mājās Puša un Triša. Dukša kasti ilgu laiku nespēju iztīrīt - tā arī tās pēdējās kakas stāvēja astē, kamēr netika pieņemts lēmums par māsiņām.
Arī tagad, neskatoties uz to, ka ir abas māsiņas, uznāk brīži, kad ļoti pietrūkst Duksis. Noteikti iesaku paņemt jaunu zvēriņu, jo ir neizturama sajūta, kad atnāc mājās un saproti, ka nav, lai gan ausis, acis meklē to kaķi. Mums māsiņas tiešām atnesa daudz prieka (un rūpju). Šis kaķis vienmēr paliks Tavā sirdī, bet ir jāatlaiž tā dzīvnieciņa dvēselīte un jāļauj jaunai ienākt.
2nd-Jun-2018 12:27 pm
Paldies! Manējais vēl dzer un ir cerība mazliet pavilkt garumā un uzlabot dzīves kvalitāti ar zālēm. Vēl, protams, ir cerība, ka tie veidojumi ir labdabīgi, taču viņu ir daudz un biopsiju būs jēga taisīt tikai pēc tam, kad/ja izdosies stabilizēt stāvokli. Sistēmas katru dienu tagad ir mūsu darba kārtība.

> tu sapratīsi, kad pienāks tas mirklis, tu to nepalaidīsi garām.
Jā, šis ir labi teikts, tagad šī frāze sēž arī man galvā un pat dod kaut kādu mieru. Paralēli pa galvu jaucoties visām tām nebūt ne mieru dodošajām domām par to, kur visur mēs kopā esam bijuši un ko piedzīvojuši. Katrā ziņā, ja paliks pavisam slikti, tad organizēšu viņa atbrīvošanu no status quo.
2nd-Jun-2018 09:26 pm
Turēšu īkšķus, lai tomēr izdotos stabilizēt!

Man jau arī patiesībā tas pats stāsts bija - par to, ko Duksis nozīmē. Reāli esmu bezgala pateicīga tam kaķim par to, ka viņš mani izvilka no dziļas emocionālās bedres. Kad viss likās ļoti slikti, tad tieši Duksis bija tas, kā dēļ es sapratu, ka man ir katru dienu jānāk mājās, par kuru jārūpējas utt. Vairāk nekā kaķis. Reāls draugs..
Lai arī šobrīd jau precīzi 4 mēnešus ir Triša un Puša, kuras ļoti mīlu, tomēr tas nav tā, kā ar Duksi. Atmiņas par Duksi joprojām spēj saraudināt. Man bijea viens lielisks kaķis, kurš tiešām mīlēja mani. :)
2nd-Jun-2018 10:40 pm
Man tieši no tā arī ir bail :) Ka ne ar vienu kaķi vairs nebūs tā. Jo arī man šis ir īpašs kaķis, mīļš, gudrs, līdz pēdējam pazīstams, bijis ar mani daudzās bedrēs, dabūjis iespējas notīties, bet nekad tās neizmantojis. Un... es pat nezinu, vai gribētu, lai ar vēl kādu kaķi būtu tā, jo tas nozīmētu vienkārši pārrakstīt ar nākamo to, kas mums ir bijis ar šo. Tas, ko raksti par Duksi, izklausās ļoti pazīstami.

Īkšķi noderēs. Tagad ir tāds savāds mikss no neuzdrīkstēšanās cerēt, visām analīzēm un bildēm klātesot, un no- tādas minimizētas, lai pašai acīs nekristu, - tomēr cerēšanas.
3rd-Jun-2018 08:35 pm
Nebūs jau arī! Es tevi ļoti labi saprotu, jo līdzīgas pārdomas man bija 4 ar astīti mēnešus atpakaļ. Māsiņas ir savādākas. Sākumā pārdzīvoju, ka viņas nav Duksis, likās, ka neiemīlēšu viņas, ka vienkārši izveikšu "apkopšanas funkciju", jo kaķīšie taču vajag mājas. Bet tad Triša sāka izrādīt tādus mīlestības uzplūdus, ka sapratu, ka viņa ir ļoti man pieķērusies. Un es pieķēros viņai. :) Pušai ir pai par sevi vairāk, bet vienalga mīļa. Citi kaķi vienkārši ir citi kaķi. Un visu sākat no jauna. Sāc mācīties paradumus, uzvedības tikumus un netikumus. Mēs pa šiem četriem mēnešiem pamazām jau sākam nojaust, kuru blēņu kura no divām varētu būt izdarījusi.
Šis brīdis, kurā esi tagad, ir ļoti smags. Es zinu, kā tu jūties, kādas domas galvā plosās.. Ir vienkārši tas viss jāpārdzīvo. Dzīvojot ar dzīvnieku 24/7/365 viņš kļūst par ģimenes locekli, tāpēc arī ir ļoti sāpīgi tajā brīdī, kad ir jāļauj dzīvnieciņam aiziet citā saulē. Tas sāp un sāpēs, tieši tāpat, it kā aizietu ģimenes loceklis vai draugs. Tā vienkārši ir..
Un vēl, lai arī cik nežēlīgi tas neizklausītos, Ž. man pēdējās Dukša nedēļās teica: "Kad tu viņu ņēmi, tu taču zināji, ka viņš nedzīvos mūžīgi. Tu zināji, ka tā būs.." Jā zināju, bet negribēju par to domāt. Pienāk brīdis, kad ir par to jādomā. Un šobrīd es zinu, ka arī Puša un Triša ir dotas uz laiku. Un mans uzdevums ir izdarīt tā, lai šis laiks būtu patīkams mums visiem. :)
This page was loaded Mar 29th 2024, 2:42 pm GMT.