Trīs nedēļu laikām, kamēr cīnījāmies, visu laiku teicu, ka nevaru atņemt dzīvību savam draugam.
Bet pienāca rīts, kad sapratu, ka vairs nedrīkst ne sevi, ne viņu mocīt. Trīs dienas kaķis neēda, arī nedzēra, zāles vairs nepalīdzēja justies kaut nedaudz mundrākai.. Gulēja un viss.. Tad arī pieņēmām lēmumu. Aizvedām iemidzināt. Baisi tas ir.. Jo saproti, ka tu esi tas, kas pieņēma lēmumu, ka tas ir arī viss.. Tomēr saproti, ka dzīvnieks jau neēd, nedzer un šīs pēdējās viņa dzīves stundas ir jau mocības Jums abiem. Ja godīgi, es ļoti gribēju, lai man nebūtu jāpieņem šis lēmums, tomēr sanāca savādāk. Jebkurā gadījumā varu teikt to pašu, ko man Ž. visu laiku atkārtoja - tu sapratīsi, kad pienāks tas mirklis, tu to nepalaidīsi garām.
Raudāju trīs nedēļas pirms Duksi iemidzinājām, jo centāmies vēl vismaz kaut kā kaķi uzturēt ar zālēm, raudāju arī pēc tam trīs nedēļas, kamēr neuzradās mājās Puša un Triša. Dukša kasti ilgu laiku nespēju iztīrīt - tā arī tās pēdējās kakas stāvēja astē, kamēr netika pieņemts lēmums par māsiņām.
Arī tagad, neskatoties uz to, ka ir abas māsiņas, uznāk brīži, kad ļoti pietrūkst Duksis. Noteikti iesaku paņemt jaunu zvēriņu, jo ir neizturama sajūta, kad atnāc mājās un saproti, ka nav, lai gan ausis, acis meklē to kaķi. Mums māsiņas tiešām atnesa daudz prieka (un rūpju). Šis kaķis vienmēr paliks Tavā sirdī, bet ir jāatlaiž tā dzīvnieciņa dvēselīte un jāļauj jaunai ienākt.