| Vēl ausīs skan viņas "ņau". Vēl atceros vieglu nagu skrapstoņu, kad viņa staigāja pa mājām. Vēl joprojām piedomāju, kā lieku mantas, lai viņa nenogāztu un uzmanīgāk lieku soli, lai viņa manās kājās nesapītos. Vēl joprojām gribas iet skatīties, kur nolīdusi gulēt. Vēl joprojām ir daudz sīkumu, ko atceros...
Ar laiku atlaidīšu.. ar laiku visas atmiņas sāks bālēt.. |
Šis brīdis, kurā esi tagad, ir ļoti smags. Es zinu, kā tu jūties, kādas domas galvā plosās.. Ir vienkārši tas viss jāpārdzīvo. Dzīvojot ar dzīvnieku 24/7/365 viņš kļūst par ģimenes locekli, tāpēc arī ir ļoti sāpīgi tajā brīdī, kad ir jāļauj dzīvnieciņam aiziet citā saulē. Tas sāp un sāpēs, tieši tāpat, it kā aizietu ģimenes loceklis vai draugs. Tā vienkārši ir..
Un vēl, lai arī cik nežēlīgi tas neizklausītos, Ž. man pēdējās Dukša nedēļās teica: "Kad tu viņu ņēmi, tu taču zināji, ka viņš nedzīvos mūžīgi. Tu zināji, ka tā būs.." Jā zināju, bet negribēju par to domāt. Pienāk brīdis, kad ir par to jādomā. Un šobrīd es zinu, ka arī Puša un Triša ir dotas uz laiku. Un mans uzdevums ir izdarīt tā, lai šis laiks būtu patīkams mums visiem. :)