Man tieši no tā arī ir bail :) Ka ne ar vienu kaķi vairs nebūs tā. Jo arī man šis ir īpašs kaķis, mīļš, gudrs, līdz pēdējam pazīstams, bijis ar mani daudzās bedrēs, dabūjis iespējas notīties, bet nekad tās neizmantojis. Un... es pat nezinu, vai gribētu, lai ar vēl kādu kaķi būtu tā, jo tas nozīmētu vienkārši pārrakstīt ar nākamo to, kas mums ir bijis ar šo. Tas, ko raksti par Duksi, izklausās ļoti pazīstami.

Īkšķi noderēs. Tagad ir tāds savāds mikss no neuzdrīkstēšanās cerēt, visām analīzēm un bildēm klātesot, un no- tādas minimizētas, lai pašai acīs nekristu, - tomēr cerēšanas.

Nebūs jau arī! Es tevi ļoti labi saprotu, jo līdzīgas pārdomas man bija 4 ar astīti mēnešus atpakaļ. Māsiņas ir savādākas. Sākumā pārdzīvoju, ka viņas nav Duksis, likās, ka neiemīlēšu viņas, ka vienkārši izveikšu "apkopšanas funkciju", jo kaķīšie taču vajag mājas. Bet tad Triša sāka izrādīt tādus mīlestības uzplūdus, ka sapratu, ka viņa ir ļoti man pieķērusies. Un es pieķēros viņai. :) Pušai ir pai par sevi vairāk, bet vienalga mīļa. Citi kaķi vienkārši ir citi kaķi. Un visu sākat no jauna. Sāc mācīties paradumus, uzvedības tikumus un netikumus. Mēs pa šiem četriem mēnešiem pamazām jau sākam nojaust, kuru blēņu kura no divām varētu būt izdarījusi.
Šis brīdis, kurā esi tagad, ir ļoti smags. Es zinu, kā tu jūties, kādas domas galvā plosās.. Ir vienkārši tas viss jāpārdzīvo. Dzīvojot ar dzīvnieku 24/7/365 viņš kļūst par ģimenes locekli, tāpēc arī ir ļoti sāpīgi tajā brīdī, kad ir jāļauj dzīvnieciņam aiziet citā saulē. Tas sāp un sāpēs, tieši tāpat, it kā aizietu ģimenes loceklis vai draugs. Tā vienkārši ir..
Un vēl, lai arī cik nežēlīgi tas neizklausītos, Ž. man pēdējās Dukša nedēļās teica: "Kad tu viņu ņēmi, tu taču zināji, ka viņš nedzīvos mūžīgi. Tu zināji, ka tā būs.." Jā zināju, bet negribēju par to domāt. Pienāk brīdis, kad ir par to jādomā. Un šobrīd es zinu, ka arī Puša un Triša ir dotas uz laiku. Un mans uzdevums ir izdarīt tā, lai šis laiks būtu patīkams mums visiem. :)