| Vēl ausīs skan viņas "ņau".
Vēl atceros vieglu nagu skrapstoņu, kad viņa staigāja pa mājām.
Vēl joprojām piedomāju, kā lieku mantas, lai viņa nenogāztu un uzmanīgāk lieku soli, lai viņa manās kājās nesapītos.
Vēl joprojām gribas iet skatīties, kur nolīdusi gulēt.
Vēl joprojām ir daudz sīkumu, ko atceros...
Ar laiku atlaidīšu.. ar laiku visas atmiņas sāks bālēt.. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un atmiņas ne tik daudz cik bālē, cik transformējas patīkamā sentimentā. Jo ir komplektā - ne tikai par bēdējiem brīžiem, bet arī visu to jautro. Tas, protams, nenozīmē, ka nebūs mirkļi, kad apraudāsies par šo brīdi...pat pēc 20 gadiem un vēl vairāk. Gluži kā ar tuviem cilvēkiem, kas aiziet. Mēs citiem un citi mums ir doti tikai noteiktu laika posmu. Tā nu tas ir. Bet sāpes tas nemazina, kamēr tās ir svaigas.