|
| Ko es zinu šobrīd par Latviju? Tur būvē IKEA, grasās legalizēt prostitūciju un kniebjas uz ielām. Bet kopumā viss notiek pēc cibas cepienu scenārija: kāds kaut ko uzraksta, kāds sacepjas, kāds sacepjas par sacepienu, un publiskā diskusija gatava. Patiesībā jau svētīga lieta, jo uz brīdi visi izvelk savu viedokli publiskai apskatei, kāds uzzina kādu jaunu argumentu un mēs visi kolektīvi saprotam cik lielā geirōpā esam. Vienīgi tās IKEA's nozīme vidējā latvieša dzīvē mazliet mulsina. Var jau būt, ka kāds tomēr ir nolēmis palikt dzimtenē, jo mums ir Daugava, mums ir IKEA, mums ir KFC un garda kafija. |
|
| Skatoties kārtējo video, kurā cilvēki pievelkas ar vienu roku, ar divdesmitkilogramīgām ripām starp kājām rāpjas pa sienu, un visādi citādi tēlo tarzānus, man sāk rasties jautājums: cilvēki tiešām ir sākuši pušot fiziskos limitus, un sports ir kļauvis par jauno melno, vai tas ir tikai tāds Facebook efekts?
No vienas puses kad man cilvēks sāk stāstīt, cik šis šņabis ir maigs un viegli dzerams, es saprotu, cik nesociāls es esmu kļuvis. Viss vroģi ir pa vecam. No otras puses vērojot, kā cilvēki mācās stāvēt uz galvas, nostāties špagatā, mēģina pacelt mikroautobusu un nododas visādiem citādiem fiziskiem izaucinājumiem, un es točno zinu, cik daudz laika un piepūles tas prasa, lai tu nespētu sasniegt šādus fantastiskus rezultātus, tā vien šķiet, ka tikai dziļi garīgas būtnes vai sabiedrības padibenes neceļas piecos trīsdesmit, lai noskrietu savus ikrīta desmit kilometrus... ar suni vai bērnu ratiņiem... pirms sacensībām nedēļas nogalē. Varbūt tas tāds vecums iestājies man un cilvēkiem man apkārt? MTV ir miris un internets ir sagādājis vilšanos? Bohēma ir pārvērtēta? Ballītes ar šašliku un alu ir pārvērtušās par ballītēm ar galda spēlēm un svaigiem dārzeņiem? Kas tur jums pilsētā notiek? |
|
| Liepājā ir uzradušies betona zīdaiņi, kas pirms kāda laika protestēja pret abortiem Rīgā.
Es spēju sagremot faktu, ka vienai daļai cilvēku šķiet, ka apaugļota olšūna ir jau cilvēks. Apaugļota olšūna ir apaugļota olšūna, un cilvēks pats var izdomāt kā pret to attiekties. Bet prolaiferu pārliecība, ka palikšana stāvoklī ir pietiekams priekšnosacījums, lai cilvēks būtu gatavs būt par labu vecāku, to es ar grūtībām spēju saprast. Runājot par attieksmēm, manuprāt, šāda attieksme kā reiz ir nežēlība pret hipotētiskajiem bērniem. Un otra ir absolūta pārliecība, ka sieviete izdara abortu apstākļu, līdzcilvēku vai sabiedrības spiediena dēļ. Šāds apgalvojums bija šodienas rakstā par Liepāju. Protams, sievietes fundamentālās un neatņemamās īpašības ir vagīna un vēlēšanās dzemdēt bērnus, tas nu ir ierakstīts gēnos, iekalts akmenī un nācis no dieva žēlastības. |
|
| Mani sūta lasīt Delfi Izklaidi, bet man patīk savas mazās dīvainības, man patīk oldskūls un deviņdesmito roks, un man patīk dienišķā db.lv deva. Lūk, cik sen es neesmu redzējis kaut ko šādu: http://www.db.lv/bez-kaklasaites/piektdienas-intervija-ar-domina-shopping-jauno-direktori-dinu-bunci-455138? Tagad katram muļķim ir smārtfons, instagrams un piena putas krūzē. Bet bija laiki, kad tu mierīgi varēji skatīties Cartoon Network, ēst krabju nūjiņu salātus un staigāt pa māju trenuškās, kamēr par dārgiem hobijiem, kafejnīcām un ceļojumiem varēja palasīt kādā žurnālā. Jā, es zinu, nav pārāk asprātīgi, tomēr tādu nostalģiju uzsita. |
|
| Kaut kas mazliet biedējošs un uzjautrinošs ir faktā, ja interneta medijs jau ir sagatavojis citātus no intervijas, ko varētu ietvītot ar diviem klikšķiem. Es saprotu izceltos citātus, jo ir redakcionālais un žurnālistu viedoklis vai atbildība, bet tik ļoti mēģināt atbrīvot lasītāju no sava viedokļa, tanī jau ir kaut kas perverss. |
|
| Eju cauri savam JūTjūbes abonēto kanālu saprakstam, kurā ir samests viss - ziņas, darbs, mūzika, TED u.c. - un mazliet nesaprotu, kādam centrālajam procesoram vajadzētu cilvēkam, lai šim visam varētu izsekot? Es pat nepiedalos cibas, twitera un feisbuka kašķos. |
|
|