Šīs, iespējams, bija jaukākās jaungada svīnības, kādas man ir bijušas. Šāda frāze varētu likt domāt, ka es jauno gadu sagaidīju kaut kādā nebūt Dubajā ar milzīgu salūtu, bet šķiet, ka veiksmes formula te drīzāk ir faktā, ka es devos pilnīgi pretējā virzienā.

Lai gan ir daudz ievērojamu uzlabojumu, man svētku svinēšana vienmēr ir bijusi problemātiska, un mēģinājui saprast labāko veidu, kā sagaidīt gadu nomaiņu, ir bijuši vieni no sarežģītākajiem. Ņemot vērā to, cik daudz cilvēki pamet mājas vai valsti uz Jāņiem, Ziemssvētkiem, dzimšanas dienām un tā tālāk, ir daudzmaz droši apgalvot, ka es neesmu unikāla sniegpārsliņa.

Svinēšana vispār diezgan bieži ir sociāls akts, tāpēc nākas dīlot ar dažāda veida spriedzēm, no kā arī rodas vēlme ar tiem nesaskarties vispār.

Ir spiediens atrast kompāniju, ar ko kopā tu svinēsi svētkus. Radi un ģimene ir acīmredzamākā izvēle, kas bieži pat sagaida tavu kompāniju, bet visai bieži tev ir maz kontroles par kompānijas sastāvu, un ir ievērojams risks satikt cilvēkus, kas tev diez ko nepatīk. Draugiem reizēm ir neērti uzbāzties, bet citreiz arī neiespējami, jo arī viņiem in ģiemenes un radi. Tad atliek izvēle būt vienam/vieniem, kas diezgan bieži ir mazākā ļaunuma izvēle, nevis tas, ko tu patiesība vēlētos. Tad vienmēr paliek opcija braukt prom, kas ir labs attaisnojums sev un citiem, vai atrast nesvinētāju kompāniju, kas mēdz pat izvērsties par visai patīkamu pasākumu.

Ir spiediens dot savu pienesumu svētku organizēšanā, pat tad, ja tas ir tikai izdomāt, kādus dzērienus sagādāt. Un tas ne obligāti ir par to, ka tev nebūtu naudas ko atvēlēt, vai tu nebūtu gatavs griezt rosolu. Sarežģīti ir izdomāt kaut ko, kas iepriecinātu visus. Šķiet, ka reizēm svētkiem ir vajadzīgs projvads, kas spēj atbildēt uz sarežģīto jautājumu: "Ko vajag atnest?" Ir ļoti jauki, ja šim "projvadam" ir atbilde uz šo jautājumu, bet es ļoti novērtēju, kad svētki ir dažādu individuālo iniciatīvu kopums, un ne katrai no tām katru reizi ir jāstrādā. Komunikācija un spēja vienoties palīdz organizēt dažādās iniciatīvas, bet komunikācija ir arī messy lieta, īpaši tad ja par to atcerās pēdējā brīdī. Jau atkal - izbēgt no šiem domāšanas vai komunicēšanas sarežģījumiem var neiesaistoties un neierodoties.

Vēl ir spiediens būt priecīgam, pat ja īstais svētku noskaņojums ir bijis random trešdienā trīs dienas pirms tam. Šim es nemāku atrast skaidru risinājumu, ja neskaita nojautu, ka vislabāk ir vienkārši par to pārāk nesatraukties. Likteņa pavērsieni spektrā no saplīsušām biksēm līdz mirušām vecmāmiņām nesaskaņo savus plānus ar svētku kalendāru, un to visi zina, taču ir grūti nejust vainas sajūtu, ka tu neesi noskaņojumā vairot kolektīvo prieku. Te varbūt ir jāpaļaujas uz mūsu sociālā dzīvnieka statusu, un mēģinot pavilkties līdzi kāda dabiskajam priekam, vairosies arī kolektīvais prieks. Gan jau ir iespējams pavilkties arī uz kolektīvu drāmu, bet svētkiem tās mazāk piestāv. Un iespējas no šī visa izvairīties ir tieši tāds pašas, kā iepriekšējos punktos.

Visbeidzot ir spiediens ievērot rituālus, kas sevī apvieno visu iepriekš minēto. Tie var reglamentēt gan kompāniju, gan izklaides, gan cienastu. Es negribu spļaut virsū visām svētku tradīcijām, bet nav pārāk produktīvi neredzēt situācijas, kad tās kaitē. Cilvēki stāv milzīgās rindās pēc ikriem, pušķo palmas, dzer dārgus burbuļūdeņus, kas viņiem negaršo, meklē plastmasas šampanieša glāzes un tā tālāk. Starp mums ir vegāni, kas nepalīdzēs izēst rosola spaini, cilvēki, kas nelieto alkoholu, un viņi labprāt nedzertu "šampanieti" tradīcijas pēc, suņu saimnieki, kas nepriecāsies par salūtu, un vēl virkne cilvēku, kuru induviduālo izpratni par svētkiem nevar ielikt stereotipiskā kastītē. Cita starpā katra tradīcija kādreiz bija jaunievedums, un vērotājam no attāluma tā var likties tik pat dīvaina kā japāņu apsēstība ar KFC Ziemassvētkos. Un jau atkal ir opcija bēgt no svētkiem un cilvēkiem uz kādu attālu pasaules malu, bet pieķeršanās rituāliem mēdz būt tik stipra, ka cilvēki var apsvērt lidojumā ņemt līdzi ozola vainagu.

Es šajos gada mijas svētkos iemanījos aiziet ciemos, nelietot alkoholu, pabūt mājās ar suni mazākā kompānijā, tomēr neapmeklēt nevienu publisku pasākumu, bet satikt civlēkus uz ielas tāpat vien, daudz pastaigāties, un apskatīt izrotāto pilsētu. Man šķiet, ka tieš neiespringšana uz obligātajiem rituāliem deva telpu dabiskam priekam. I was all vibes, and no sense. Savukārt jaunu tradīciju iedibināšanas žanrā bija jau otrā 2. janvāra zupa. Šeit atkal plānošana un plāna realizēšana bija veiksmes atslēga.