| Pilsoniski atbildīgiem cilvēkiem patīk teikt, ja tu nenodarbosies ar politiku, politika nodarbosies ar tevi. Bet reāli, cik ļoti tev jau ir jāatrodas centrā, lai vispār būtu vērts svērt kaut kādus procesus vienā vai otrā virzienā. Ja "čau, klau" džeks bez ironijas retvīto Langu un Liepnieku, par ko mēs vispār runājam? Es ceru, ka pasaule, kādu mēs to redzam caur soctīklu atslēgas caurumu, realitātē ir pavisam citādāka, bet nevarētu teikt, ka es zinu ļoti daudz produktīvu cilvēku, kas ikdienā nedauzītu savu galvu pret soctīklu idiotisma ķieģeļu sienu. Ir, bet uzsvars ir uz daudz, jo tādā veidā būtu pamats uzskatīt, ka soctīklu viedokļi ir margināli. Vēl arī tas, ka aktīva ņemšanās soctīklos neliecina par produktivitāti, bet bieži vien otrādi. Un tas laikam ir galvenais jautājums - cik tas ir adekvāti sēdēt savā burbulī, nestrīdēties par tēmām, kur kompromiss nav iespējams, un vienkārši skatīties uz pasauli kā uz resursu? Es ik pa laikam pārcilāju galvā valstu sarakstu, kurās gribētos dzīvot, bet nevis tādā romantiskā veidā, ka tur ir silti, un cilvēki uz ielām vāc apelsīnus, bet stabila demokrātiska sistēma, ar kaut kādu nebūt kultūras dzīvi, noteikti gana sekulāra, bez lielām iespējām ieberzties globālos konfliktos. Ne tā, ka mani tur kāds gaidītu atplestām rokām, bet tas ir tāds vingrinājums, kas atgādina, ka šī planēta nav nemaz tik liela. Tagad vēl klāt nāk klimata pārmaiņas, kas lielāko daļu "silto zemju" diskvalificē uzreiz, un Latvija vairs nešķiet tik drūma izvēle tajā punktā, ka mums te deviņus mēnešus jāgrimst depresijā, un viss ko mēs varam izaudzēt ir āboli. Šveice uz papīra ir naiss. |
Tādas utopijas jau vispār mums nekur nav. Kur vien būs kāds auglīgs zemes pleķītis, tur būs atrodams viss spektrā no vīrusa līdz domas gigantam. Var jau uz to skatīties citādāk - gan jau kaut kādā Kalifornijā var dzīvot normāli pie prezidenta Trampa. No visiem sprādzienbīstamiem scenārijiem, gan jau vēl viens pilsoņu karš Amerikā nav ticamāko scenāriju augšgalā.