Ēdot paracetamolu kā maizi jau kuro dienu, gāju gūglēt dažus faktus par temperatūru, lai pārliecinātos, ka atmiņa mani nemāna. Citi faktu starpā atradu arī pētījumu, kur 70% laboratorijas trusīšu mira no kādas vīrusa slimības ar temperatūru pazeminošiem preparātiem, un tikai kādi padsmit procenti bez tiem. No vienas puses laboratorijas trusīši nav vistas sprostā, kas tiek nogalinātas miljoniem, lai nonāktu lielveikalu plauktos, un šādi pētījumi iespējams varētu glābt vairāku cilvēku dzīvības. No otras puses es nestādos priekšā situāciju, kur šiem trusīšiem būtu vārds un saimnieki. Ir daudz vienkāršāk, ka tie ir kaut kādi anonīmi trusīši, kas faktiski ir radīti tādēļ, lai varētu veikt pētījumus. Bet līdzīgs psiholoģisks mehānisms strādā, piemēram, kad runa ir par cilvēkiem, kas ir būvējuši futbola stadionus Katārā. Tās, protams, ir nesalīdzināmas lietas no šodienas perspektīvas, tai pat laikā nemaz ne tik sen visādi eksperimenti tika veikti ar ebrejiem Vācijā, vai melnādainajiem amerikāņiem. Tas viss ir tikai attieksmes jautājums, kā ciešanas vai dzīvības mēs uzskatām par mazāk svarīgām, ja mums izdodas noturēt emocionālo distanci.

Pasaule ir drusku īpatnēja vieta, kur šķietami ir neiespējami izvairīties no kāda ciešanām, lai kāds cits gūtu no tā labumu, bet mani tomēr mazliet mulsina tie mirušie laboratorijas trusīši. Un lai gan arī Pavlova pētījumi ar suņiem ir nesuši labumu mūsu izpratnē par pasauli, diez vai mēs gribētu kaut ko tādu atkārtot šodien.